...hmmm, ritenis, ar lielo ķēdi pieāķēts pie laternas, droši, to jau nepaņems neviens cits kā saimnieks. par saimnieku runājot, arī tas tika redzēts. Pavisam ne-pamanāmi noputējušās, pelēkās drēbēs, liekas virsū uzvilktas trīs jakas, visas vaļā atstātas, lai redzētu, ka arī krekls ir, un protams, arī pelēcīgs, cepure, ar kuru ir mēģināts nosegt pusgaros matus, bārdas rugāji,pamanāmi... ļoti. iespējams pavisam nedaudz paskarbi sejas vaibsti, jeb drīzāk- dzīves mācīta cilvēka skatiens? cilvēks uz gadiem 40-45, cilvēks, kurš pēc ārienes spriežot, dzīvi neņem pārāk smagi un neapgrūtina sevi ar tik daudzajām pasaulīgajām problēmām, kurās mēdz noslīkt tik liela daļa pieaugušo, nedaudz par daudz ar to visu aizraujoties, un lūk, šī harizmātiskā persona lēnām iznāk pa ātrās ēstuves atvērtajām durvīm, rokā turot paštītu cigareti un žvadzinot atslēgas, protams, protams, ka tai āķējamai slēdzenei, kas ar riteni salaulāta- tai, tuvojas man, skaidrības labad jāpiebilst, ka tajā brīdī starp mani un viņu atradās jau minētā laterna, jo ne jau man viņš nāca pretim.
Saskatamies un cilvēks noliecas, lai atbrīvotu važas Paeju garām, viens, divi, jā..divus soļus, apstājos..."Kā lūdzu? " : "Smaidi"
nu ko tur vairs, gribot negribot ir jāsmaida, ja svešs cilvēks tev lūdz, un lūdz nevis pavēl pieprasa vai iesaka, lūdz, jo tajā brīdī laikam izskatījos ļoti sarūpējies tas jau priekš manis. ne jau viņam. vai kādam citam. tikai tāds sīkums. tomēr patīkams ļoti
