local-stats-pixel fb-conv-api

Sibilla - 34

59 0

“Cik savādi – stāvu ar kājām okeānā, ūdens skalojas man ap potītēm, cenšos iziet krastā, bet nespēju, ūdens ceļas ar vien augstāk pa kājām līdz pat ceļiem, jūtu, ka vajag uz tualeti, bet nespēju pakustēties, man sākas neliela panika, jūtos kā sastingusi, veros apkārt meklējot pēc palīdzības, bet apkārt ir tikai ļauni smejoši džungļi, koki, kas verās manī ar savām zvērojošajām acīm. Meklējot kādu, kas varētu palīdzēt cenšos kliegt, bet no manas mutes nenāk ārā ne skaņas, cenšos kliegt un izrauties vienlaicīgi, stresā svaidos uz visām pusēm.”

Uzlecu sēdus viscaur nosvīdusi, tas bija tikai sapnis, okeāna ūdens līmenis ir pacēlies un guļammaiss ir slapjš līdz pat ceļgaliem. Attaisu rāvējslēdzēju guļammaisam un izlienu ārā, bikses un zeķes arī pilnīgi izmirkušas. Jādomā kā visu izžāvēt, labi, ka pa dienu šeit ir tik silts. Novelku visu slapjo apģērbu un kopā ar guļammaisu aiznesu līdz tuvākajam kokam, iekaru visu zaros, lai saulītē izžūst. Cerams te nav zaglīgu zvēru. Uz mirkli sajūtos neērti staigājot tikai apakšbiksēs un krekliņā, bet tad saprotu, ka šeit jau nav neviens, kas to redzētu. Pagaidām jūtos optimistiski. Atnesu arī savu somu nolieku pie koka. Sameklēju ūdens pudeli un vakar sagatavoto sviestmaizi. Ieturu nelielas brokastis, pirms dodos iepazīt salu, tomēr uzvelku arī šortus. Mantas atstāju pie koka, paņemu tikai ūdens pudeli un eju meklēt solīto koka namiņu.

Ceļojumu gids, kas mani iepazīstināja ar šo īpašo piedāvājumu stastīja, ka netālu no krasta, pie kura piestāj laivas, esot strauts, kas iztek no meža, ja sekošu starutam gar malu, pēc apmēram pus kilometra nokļūšu pie neliela koka namiņa. Tālumā labajā okeāna krastā var redzēt nelielu robu, iespējams, tur okeānā ietek šis strauts. Daudz nedomādama, eju gar krastu uz šo vietu. Šobrīd prātā atminos visas šausmu filmas par orgānu tirgoņiem, kas ievilina vientuļus izmisušus cilvēkus uz kādas it kā vientuļas salas, notver viņus un nogalina, lai tiktu pie svaigiem orgāniem ko tirgot. Kāda būtu iespēja, ka tas atgadās ar mani? Diezgan liela, ņemot vērā cik mana dzīve ir neveiksmīga pēdējās nedēļās. Atskatos uz atpakaļu vai neviens neseko, sāku cītīgāk vērot gar krastu esošo džungļu malu vai tur nemanu nevienu kustīgu tēlu. Kāpēc gan mana iztēle ir tik dzīva.

Beidzot esmu nokļuvusi līdz strautam, kas iztek no džungļiem. Ir šausmīgi karsts, ieejot iekšā starp kokiem, gar strautu jūtu, ka ir pilnīgs bezvējšs, sviedri tek gar skaustu, viss ķermenis paliek lipīgs un mitrs. Kļūst ar vien grūtāk pārvietoties, it kā senāk izskatās, ka šeit ir bijusi taciņa, kas nu ir pamatīgi aizaugusi. Kāpēc gan es neiedomājos paņemt līdzi mačeti, vai kaut vai dārza šķēres, tas pamatīgi atvieglotu manu ceļu. Vajadzēja jau uzreiz ņemt līdzi somu, diez vai man būs vēlme vēlreiz iet uz krastu un atkal atpakaļ. Kaut kas blakus nočabēja, iespiedzos un palēcos, šķiet sirds pa muti izlēks, cenšos ieraudzīt, kas tas bija, vai tiešām mani tagad sagūstīs orgānu tirgoņi? Varēja jau pagaidīt, kad no bada un karstuma kļūstu vāja un nespēju pretoties. Paldies džungļu svētajiem ieraugu vaininieku, ļoti košs, skaists putns sēž koka zarā un vēro mani, ieķērcas un aizlido augstu virs džungļiem. Jūtos neiedomājami nogurusi, lai gan esmu nogājusi tikai labākajā gadījumā kādus pārsimts metrus, bet tas man ir prasījis uz pusi ilgāku laiku nekā tas butu bijis ejot pa parastu asfalta ceļu. Atspiežos pret tuvāko koka stumbru, padzeros un lēni noslīdu sēdus.

<Laimīga stāvu pie mūsu topošās bērnistabas sienas ar krāsu otu vienā roka un paleti otrā rokā. Pretī no sienas uz mani veras košs papagailis, kas sēž palmas zaros. Skatos, meklējot vēl kādu trūkstošu detaļu, ko vajadzētu papildināt.

-Izskatās ideāli! Tu šeit esi uz kājām pavadījusi jau vairākas stundas, tev vajag atpūsties.

Andžejs saka, mani apskaujot no aizmugures. Maigi noskūpsta manu pakausi un, turot rokas uz mana apaļā vēdera, sāk mani lēni bīdīt ārā no istabas.

-Pagaidi, man jānoliek krāsas – iesmejos un atgriežos atpakaļ istabā.

Palūkojos vēlreiz uz sienas gleznojumu. Pēkšņi sajūtu asas sāpes vēderā, kā ar nazi kāds grieztu. Saraujos un sāpēs iekliedzos, Andžejs skrien pie manis, atbalsta mani, lai nenokristu, cenšos pateikt, lai zvana ātrajiem, bet pārņem atkal spēcīgs sāpju vilnis un pēkšņi viss paliek tumšs un kluss. Es noģībstu. Nākamais ko atceros ir Andžeja apsārtušās acis, kas skumji manī raugās. Sapratu, ka nejūtu neko no jostas vietas uz leju.

-Tev sākās spēcīga asiņošana, ārsti veica akūtu ķeizaru, darīja ko varēja, bet mazais jau bija miris. Ārsti teica, ka tā gadoties, ģenētiska problēma bijusi… mūsu mazulītis... vairs nav.

Viņš sāka raudāt. Bija pārāk mazs termiņš, lai viņu glābtu, tikai 6 mēneši. Tā bija pirmā reize, kad sajutos kā izsmelta, tukša un bezjēdzīga, viss, kas bija pats svarīgākais mums pēdējos mēnešos bija zudis. Trīs gadi neveiksmīgu mēģinājumu, beidzot mums bija izdevies, bet nu tas ir beidzies pat īsti nesākoties..>

59 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

👍

5 0 atbildēt

Te pesimistiski, te uzreiz optimistiski, te atkal pesimistiski un optimistiski...nu būtne!😂🤣

4 0 atbildēt

👍

3 0 atbildēt