Es esmu sev sveša kā cilvēki divi.
Ko man teikt?
Teksta nav.
Kā saldā smarža uz papīra tīra...
Nav man vārdu ko teikt.
Jā, man nav ko teikt!
Par maz es esmu,
Par maz man ir.
Kur cerības lētas
Mūžīgais mūžs nav mūžīgs.
Es esmu apnicīga,
Par daudz manī bērnišķīga!
Par maz man sevis.
Es zinu šīs notis, tie ir mani vārdi.
Par daudz es esmu bezgala galam.
Es gribu bezgala!
Cik ciparu burtā? Man neder necik!
Es zinu šo minamo mīklu,
Tie ir mani vārdi,
Kas melni uz balta uzrakstīti.
Mēs esam divas un vārdi mums vieni.
Vai maz esam divas? Nopūšos domās...
Vai vērts jums jautāt? Es sevi nezinu, vai jūs maz zināt?
Es nepiederu, es nepārdodu, es šeit rakstu.
Valodā ko galds zinās.
Papīrs ir jēga maza, bet jēga.
Šaubu nav ir divas sejas, viena es un otra... es!
Tavs rakstītais varbūt?
