Kaut kas no maniem krājumiem.
Uzreiz brīdinu,ka nav nekādas saistības ar manu dzīvi :)
Atvainojos laicīgi tiem, kas nožēlos par lieki iztērēto laiku lasot šo.
(..).. Atrodoties pie jūras, pa manu vēderu pārstāja lidināties tauriņi, un es beidzot biju spējīga apkārtni apskatīt tādu kāda tā ir, nevis tādu, kādu to izveidoja mana iztēle. Nezinu, vai vainīgs bija jūras smaržas piesātinātais gaiss vai miers, ko sagādāja vilņu šalcošā skaņa, kas bija kā mierīga šūpuļdziesma manām ausīm. Bet sajūta bija tiešām patīkama, šķita, ka pasaule man apkārt uz brīdi ir pārstājusi griezties un uz pasaules esam palikuši tikai mēs divi - es un viņš.
Es varētu stundām ilgi vienkārši sēdēt šajās pelēcīgi bālajās smiltīs un nepārtraukti lūkoties skaistajās, saulrieta izgreznotajās debesīs, klausīties viļņu šalkoņā un kaiju nemitīgajā klaigāšanā. Arvienu nosacījumu - ja vien man blakus atrodās viņš. Kamēr es sēdēju un apbrīnoju šo mieru, viņš klīda gar jūras krastu un meklēja dzintarus. Vienā saujā viņš turēja pāris sārtus gliemežākus, ar otru izmisīgi centās aizvākt matus, kurus vējš pūta viņam sejā. Uz brīdi viņs palūkojās uz mani un uzsmaidīja, tas lika manai sirdij apstāties. Es biju pārsteigta cik daudz dažādu emociju man izraisīja viens vienīgs viņa apburošais smaids vai neatvairāmais acu skatiens.
Viņš turpināja klīst gar krastu, un es iesmējos brīdī, kad vilnis pārsteidza viņu nesagatavotu un saslapināja viņa kājas. Viņš neizskatījās par to īpaši uztraukts, tikai pasmējās pats par savu neuzmanību. Viņa smiekli bija kā mūzika manām ausīm, bet tie nekad ilgi neturpinājās. Tie vairāk izklausījās pēc īsas melodijas nekā pēc skaņdarba, bet šīs melodijas dēļ es būtu gatava gaidīt visu dienu. Es sajutos nedaudz muļķīgi brīdī, kad pamanīju, ka viņš jau atrodas man blakus. Interesanti kā viņš spēj tik nemanāmi pielavīties, vai tiešām es tik bieži aizdomājos? Dažkārt šķiet, ka dzīve ir kā filma un no tās nereti tiek izgriezti atsevišķi kadri. Bet ja tā, tad es nevēlos lai šī filma beigtos.
Mirkli pasēdējām klusumā, bet mans acu skatiens bija kā piekalts viņa ideālajiem sejas vaibstiem un viņa skatienam kurš škita tik dziļš un maigs, bet tajā pašā laika tik nomaldījies. Viņa gaišie mati saules staros mirdzēja gluži kā eņģelim, lūpas jau kādu brīdi nebija izkustējušās un šķita tik kārdinošas. Viņš izskatījās gluži kā no skatloga dārgos firmas veikalos, tik Tuvu, bet tomēr tajā pašā laikā tik tālu un tik neaizsniedzams. Šī doma mani tik ļoti mulsināja, ka es atkal sevi pieķēru pie domas, kāpēc es vispār šeit atrodos. Kāpēc viņš izvēlējās tieši mani? Es esmu parasta meitene, kas ja ar kaut ko atšķirās tad noteikti ar to, ka vienīgā pasaule, kur es jūtos droši ir tā, kuru es iztēlojos savās domās.
Pirms es vēl biju paspējusi pabeigt šo domu, viņš maigi pagriezās pret mani un mūsu skatieni saskārās. Viņa acīs bija manāms mirdzums un es nespēju pat iedomāties, kas šobrīd risinās viņa domās. Vēljoprojām viņs nebija bildis ne vārda, bet lēni pasniedza man roku. Es , neko nesaprasdama, kautrīgi pasniedzu savējo un mēs sadevāmies rokās. Sajūta bija kā pasakā un pa vēderu atkal jau lidinājās tauriņi. Viņš negaidīti piecēlās un parāva mani sev līdz, mēs skrējām uz krastu.
-Pasteidzies, mēs nokavēsim! - viņa balsī bija manāms optimisms un viņš, vilkdams mani sev līdz, vēl ātrāk devās uz krasta pusi. Es biju apjukusi un viss ko es spēju iedomāties ir tas, cik gan spēcīgs un atlētisks viņš ir.
-ko nokavēsim!? - es klusi noprasīju, cerot, ka viņš sadzirdēs manu uztraukumā aizsmakušo balsi.
-Saule riet! - viņš ar smaidu sejā atcirta. Ak, cik gan skaista man šķita viņa balss. Tā, gluži kā viss pārējais viņā, bija ideāla. Tā itkā viss šis būtu tikai sapnis, kas kārtējo reizi laužas ārā no manas iztēles un savijās ar realitāti, beigu beigās liedzot man ieraudzīt robežu starp iedomām un īstenību.
Nepagāja ne mirklis un mēs jau atradāmies pie krasta, vēl vairāk mani pārsteidza fakts, ka nebiju pamanījusi brīdi, kad viņš mani apskāva un mēs jau atradāmies cieši viens otram klāt. Viņš bija cieši piespiedis mani klāt un es jutu kā pukst viņa sirds, tās puksti, gluži kā viņa balss, vairāk atgādināja melodiju nevis dabīgu skaņu. Viņa zods atradās uz manas galvas un rokas vijās ap manu vidukli, bet brīdī,kad vējš man sejā iepūta matus - viņš maigi tos atvirzīja nostāk. Tik maigi itkā baidītos man nodarīt fiziskas sāpes.
Mēs skatījāmies kā riet saule, tā bija padarījusi debesis gandrīz uguns sārtas un jūru tumšu un mierīgu kā darvu, kurā pa vidu manāma ugunīga izplūdusi josla. Skats bija grandiozs, bet vēl vairāk mani saviļņoja viņa klātbūtne. Mums nevajadzēja sarunāties, viss bija pārāk ideāli lai ko sabojātu ar vārdiem, kas iespējami spētu sabojāt mirkļa burvību...
