Sema. 48. daļa.9

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-47-dala/734661

Saņēmusi draudzeni aiz rokas, Sema pavilka viņu malā. Paskatījusies viņas apgarotajā sejā, viņa pasmaidīja.

- Njā, Kara, es zināju ka pēc jūsu abu sarunas Tu nomierināsies, bet negidīju ka izšķīdīsi laimē, - Sema paķircināja draudzeni.

Kārena, savukārt, bija tik labā noskaņojumā, ka pat nepievērsa uzmanību Semas ķircināšanai.

- Zini, tad kad todien es Jāni nesagaidīju, man šķita ka man būtu iespļauts dvēselē, es pirmo reizi tik ļoti vēlējos satikt kādu vīrieti. Viņš mani bija ieintriģējis jau tikai sarakstoties un sazvanoties vien. Un tad, kad es sapratu, ka viņš neatnāks, es pati par sevi pasmējos, kāda gan es esmu muļķe, jo ļāvos noticēt. Šī sajūta manī gruzdēja visu šo laiku, lai gan centos sevi norobežot no šīm domām, ierakusies darbos un visādās nodarbēs, kas novērš manu uzmanību. Un šodien, kad viņu ieraudzīju, man šķita, ka ja es steidzami neaiziešu, tad tas slikti beigsies. Labi, ka biji blakus un apturēji mani. Paldies Tev!

Kārena maigi pasmaidīja.

- Es neizdarīju pat pusi no tā, ko Tu tu parati dari manā labā, - Sema teica.

Apskāvusi draudzeni, viņa turpināja.

- Man ir tāds prieks par Tevi, Kara, šķiet Amora bulta tomēr nepaiet garām arī tādām cietpaurēm kā Tu.

- Nemuldi, - Kārena pasmaidīja saspiežot savā apskāvienā Sema tik ļoti, ka tā no sāpēm iekliedzās.

- Tā, tā, kas tad mums te notiek? - abām klāt pienāca Lāsma, Ralfa māsa.

- Nekas īpašs, tikai priecājamies par to, ka teiciens - "ja kaut kas beidzas slikti, tātad tas nozīmē ka tas vēl nav beidzies" ir gaužām patiess.

- Jā, es pa ausu galam dzirdēju ka mums te praktiski vienā laikā noformējušies divi pārīši, pie tam, paradoksāli, bet visas iesaitītās puses kaut kāda veidā viena otru pazina.

- Kas arī glāba situāciju ar Kārenu un mani, - teica Jānis, pienācis pie meitenēm.

Viņam sekoja Ralfs.

- Ok, tā kā mēs šobrīd esam visi uz pozitīva viļņa, es gribēju ierosināt to, ka sēžamies pie svinību galda. Viņš ir uzklāts, bet uzkodas vēl jāatnes, es ceru, ka man būs brīvprātīgie palīgi.

- Es pasaukšu meitenes palīgā, kādas 4 reizes katrai būs jāaiziet uz māju, bet sports ir veselīgs. Puiši tikmēr varētu jau gaļu cept.

- Māsa, gaļa jau cepjas. Ok, tad ejam pēc uzkodām.

Tā arī bija, katram sanāca 4 reizes staigāt uz māju pēc visa, kas liekams uz galda.

Kad pēdējās plates bija galdā, Ralfs aicināja visus apsēsties un ķerties klāt pie ēšanas.

Sema pameta acis uz apkārt sēdošajiem, meitenēm uz galvas bija vainagi. Kamēr norisinājās peripētijas ar Kārenu un Jāni, Sema bija pavisam aizmirsusi par vainagiem, iebukņījusi Kārenai sānos, lai pievērstu sev uzmanību, jo Kārena šobrīd lidinājās pāris pēdas virs zemes, Sema iečukstēja draudzenei ausī.

- Mēs taču vainagus neuzlikām.

- Kārena paskatījās apkārt.

- Sasodīts, pareizi, pavisam aizmirsu!

Abas steidzīgi piecēlās no galda un aizsteidzās uz ezermalu. Vienā no ūdenī ielaistajiem maisiņiem, viņas atrada savus vainagus, tie bija mazliet samīcījušies un slapji.

Abas savā starpā saskatījās un iesmējās.

- Slapjus uz galvas pavisam negribas likt.

- Nu jā, bija jau doma ka ejam uz ezermalu un izvelkam viņus no ūdens lai apžūst, bet tad ķērāmies pie uzkodu gtavošanas un aizmirsās.

- Ejam uz māju, nosusināsim viņus.

Pēc nepilnām desmit minūtēm abas jau bija atpakaļ. Uzlikušas vainadziņus galvā, viņas ieņēma savas vietas pie galda.

- Mums puišiem vainagi ar bija jāsataisa.

- Nu jā, redzi, es taču teicu ka vajag tās kļavu hūtes nopirkt! A tu teici ka nē!

To pateikusi Kārena sataisīja to sejas izteiksmi, kas viņai bija parasti kad viņa zināja ka viņai bijusi taisnība, bet viņu neviens nav paklausījis.

- Labi, piedod.

- Ko jūs tur abas strīdaties? Ieinteresēti viņām klāt pieliecās Ralfs.

- Kārena mani nostrīdīja ka neļāvu viņai kļavu hūtes pirkt un vainagus mēs neuztaisījām, tāpēc vīrieši plikām galvām sēž.

- Nesatraucieties, man mašīnas bagāžniekā ir ielikti savi desmit gabali, vienkārši man aizmirsās viņus no mašīnas izņemt, šodien no rīta braucu Juglā iekšā un tur tantīte ceļmalā ar tiem sēdēja. Nopirku viņai visus, ka bija palikuši, lai nesēž ceļa malā svētkos. Domāju, ja uz galvām neliks, tad vismaz rotāšanai paliks. Labi, ka pateicoties jums par viņiem atcerējos.

Piecēlies viņš devās uz pagalma pusi.

Kad viņš atgriezās, rokas viņam bija pilnas ar vainagiem, nesamais izskatījās pasmags.

- Tā, Jāņi nav nekādi Jāņi be vainagiem, meitenēm viņi ir, mēs arī nevaram krist kaunā, - teica Ralfs, apstaigājot galdu un saliekot katram vīrietim pa vienam uz galvas, brālēna dēlam gan vainags noslīdēja pāri galvai uz pleciem, bet puika to ātri atstutēja tā, lai tas stāvētu uz galvas. Pārējos, kas palika pāri, viņš pietiprināja pie nojumes.

Turpmāko vakaru visi pavadīja dziedot Jāņu dziesmas, dejojot, ēdot sieru, šašliku un uzdzerot pašbrūvēto medalu, ko bija atvedis Ralfa brālēns. Tik lekt pāri ugunskuram uzdrošinājās ne visi. Abi bērni, nesagaidījuši pusnakti, aizmiga saritinājušies turpat pie vecākiem. Viņus aiznesa uz māju un noguldīja vienā guļamistabā, vecāki pēc tam ik pa brītiņam kāds aizskrēja viņus apraudzīt.

Ap puspieciem no rīta visi taisījās uz čučumuižu, jo ļoti nāca miegs, kamēr meitenes vāca galdu, puiši sapūta gumijas matračus un saklāja gultas. Meitenes gulēja gultās un uz virtuves dīvāniem, bet puiši uz piepūšamajiem matračiem. Piecos jau visi saldi čučēja. Izņemot Semu. Piecēlusies no gultas viņa piegāja pie loga, pa kuru bija redzams ezers. Drīz ausīs saule un bija jau diezgan pagaišs, no ezera uz mājas pusi stiepās miglas vāli. Sema atcerējās pagājušo gadu, kad arī bija gājusi gulēt īsi pirms sešiem un arī pie viņas vecāku lauku mājas no attālās upes bija nākusi migla. Sema toreiz bija paņēmusi fotoaparātu un, atgaiņājusi miegu, vēl pusstundu veltījusi fotografēšanai.

Šoreiz viņai fotoaparāta nebija un arī miegs beidzot mācās virsū, tāpēc viņa ielīda gultā blakus Kārenai, kas, rokas aiz galvas atmetusi un muti vaļā, gulēja kā susliks. Viegli pasmaidījusi par draudzeni, arī Sema laidās miegā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-49-dala/734956