Nākamā nedēļa tika nodzīvota kā pasakā. Es devu Krisam iespēju, tāpēc viņš pret mani izturējās ideāli. Kopā devāmies uz dažādām viņa darba ballītēm. Apmeklējām kino un atpūtāmies pie jūras. Bija sajūta, ka vairs negribu pamest Parīzi, taču realitāte sekoja ik uz soļa. Tā lika atcerēties, ka man ir arī darbs un pienākumi. Mēs ar Krisu skaitījāmies pāris. Mūsu attiecības jau bija oficiālas, jo viņš to paziņoja gan presei, gan kolēģiem, taču ģimenei vēl ne. Mēs nolēmām, ka tam vēl neesam gatavi. Protams, viss attīstījās strauji.
Jau atkal viesnīcā biju viena. Kristīne daudz laika pavadīja ar Nikolasu, tāpēc reti satikāmies. Šodien Kriss savā dzīvoklī nolēma uzrīkot ballīti, tāpēc nolēmu atrast ko piemērotu, ko uzvilkt. Nolēmu doties uz tuvāko veikalu un nopirkt jaunu kleitu. Jau ieejot iekšā, man acīs iekrita melna koktēļkleitiņa ar padziļinātu dekoltē. Palūdzu pārdevēju izģērbt manekenu un devos kleitu pielaikot. Jau pirmajās minūtēs sapratu, ka tā man derēja kā uzlieta. Priecīga, ka nebūs jāstaigā pa veikaliem vienai, devos sameklēt pieskaņotas kurpes. Atradu melnas platformas kurpes. Vienkāršas, toties skaistas. Laimīga devos pie kases samaksāt par pirkumiem.
Biju pozitīvi noskaņota, taču tas viss pazuda brīdī, kad ieraudzīju Kristīni. Viņa bija kopā ar Krisu. Redzēju kā viņi apkampās. Kaklā sakāpa kamols un kājas sāka trīcēt. Kā viņa varēja man to nodarīt? Šķiet, ka arī viņi mani pamanīja un taisnā ceļā nāca pie manis. Es gribēju kliegt, lai viņi man liek mieru, taču es biju cilvēks, kas gaidīja paskaidrojumus par visu.
-Sveika, mazā. –Kriss noteica un iedeva buču man uz vaiga. Es sajutos neveikli.
-Kate? Kas ir? –Kristīne nebija muļķe un pamanīja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
-Nē, nekas. –iesāku. –Jūs, laikam, esat baigi satuvinājušies. –iesāku un nikni skatījos uz viņiem.
-Ko?? –Kristīne paskatījās uz mani un tad uz Krisu. –Tu domā, ka man ar viņu kaut kas ir??
Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu.
-Muļķīte mana. –Kriss ierunājās. –Kristīne mani samīļoja pateicībā par to, ka es viņai izlīdzēju.
-Ko? –man īsti negribējās ticēt. Man bija nojausma, ka viņi melo, taču es klausījos.
-Nikolass...-Kristīne iesāka. –Viņš negrib nopietnas attiecības ar mani. Tāpēc es palūdzu Krisu, jo viņš ir viņa draugs, lai parunā un pamaina Nikolasa domas.
-Un tāpēc tu viņam meties ap kaklu?
-Akdievs, Katrīna! –Kristīne palika pikta, -Viņš parunāja ar Nikolasu un sarunāja mums randiņu. Nikolass, vispār, vairs negribēja ar mani tikties. Tāpēc es pateicībā viņu samīļoju. Nu kas ir? Tu tagad par to apvainojies?
Tagad es, tiešām, sajutos kā muļķe. Es turēju aizdomās savu puisi un draudzeni. Man palika kauns par sevi. Taču nepameta doma, ka kaut kas tiek slēpts. Lai aizdzītu aizdomas no galvas, samīļoju viņus abus un sabučoju Krisu.
-Piedodiet man. –iesāku. –Tātad, šodien mums ir jāizbalējas.
-Protams. –Kristīne noteica, atvadījāmies no Krisa un devāmies uz viesnīcu.
