Mēs esam tik daudz un dažādi, bet mēs nezinām, kādi cilvēki ir mums apkārt, jo mēs nēsājam maskas, kas nav saskatāmas. Tās iemācāmies saskatīt tikai ar laiku.
Rodas jautājum: "Kāpēc"? Atbilde ir ļoti vienkārša, lai slēptu savu patieso seju, savu patieso "Es". Maskas, ko nēsājam, ir daudz un tik dažādas, ka tās visas pat nav iespējams uzskaitīt, bet katrai no tām ir sava loma mūsu dzīvē. Nosaukšu dažas no tām, mums viesiem labi pazīstamākās, kas slēpj patieso cilvēka būtību un dvēseli:
Aizsardzības maska. Aiz tās mēs jūtamies droši un neievainojami, nesatricināmi kā stāv klints. Tā pasargā un dod spēku aizstāvēties pret emocijām un fiziskiem uzbrukumiem, ko mums sagādā apkārtējie. Tā ir saistīta ar īpašībām kā: bravūrība, rupjība, lecība, izaicinājums.
Atriebības maska. To mēs uzliekam ik reizi, kad jūtamies piekrāpti, aizvainoti un nepatiesi apsūdzēti. Tā pilnībā izmaina cilvēku un viņa rīcību. Šim maskas īpašniekam, nekas vairs neliekas svarīgs, līdz nebūs īstenots ieplānotais. Sejas vaibsti kļūst auksti un dzelžaini, ledains skatiens. Šī maska apveltīta ar naidu, dusmām, nežēlību.
Viltības maska. To parasti nēsā cilvēki ar noteiktu mērķi un iemeslu. Jo brīžiem ar taisnību un godīgumu ir grūti ko panākt, tad ir jāuzliek šī maska, lai jauktu pēdas, un ar viltīgiem, bet nekaitīgiem paņēmieniem, tuvinātos savam mērķim vai iecerei.
Liekulības maska. Šīs maskas nēsātāji izmanto tos, kas ir naivi, iegūstot to labvēlību, uzticību, draudzību, gūstot no tā sev kādu labumu. Izliekoties un liekuļojot, spēlējot negodīgu spēli. Šīs maskas nēsātāji ļoti veikli tiek galā ar saviem, tā saucamajiem "upuriem" ,izmantojot tos tik ilgi, kamēr tas ir izdevīgi un tad, gluži vienkārši, pamet tos novārtā, izliekas nepazīstam, jo šeit jau viss ir izsmelts un tiek meklēts nākamais "upuris", kurš tik pat viegli uzķersies uz izliktajām lamatām.
Melu maska. Šī maska ir atbildīga par patiesības slēpšanu, un tās vietā dzimst jauna patiesība, ko, šajā gadījumā mēs saucam par nepatiesību, melim. Kaut gan agri vai vēlu patiesība tāpat nāk gaismā, bet tas ir atkarīgs no esošās maskas, cik daudz patiesības tajā ir slēpts, un cik izturīga šī maska ir katram no mums. Mēdz gadīties, ka Melu maska ir tik plāna, ka tai cauri patiesība spīd. Melot nav labi, bet reizēm tie pat ir vajadzīgi...
Katram no mums ir visas šīs maskas, un pat vēl vairāk, kuras šeit nav minētas, kuru nosaukumi man nav zināmi, tie ir zināmi tikai tiem, kas tās tās nēsā. Bet tā vai savādāk, mēs visi tās nēsājam, varbūt ne tagad, bet vēlāk, un noteikti nēsāsim. Tās tiek uzliktas neapzināti, un tik pat neapzināti tās tiek mainītas, slēpjot savu īsto seju, un patieso būtību. Bet kāpēc tas vispār ir jādara? Vai tam ir kāds iemesls? Noteikti ir! Mēs baidāmies, ka bez maskām, mēs kļūsim neaizsargāti un ievainojami,baidoties saslimt, baidoties, ka mūs atklās, iepazīs un iemīlēs tādus, kādi esam patiesībā. Lūk, kāpēc mēs nēsājam maskas. Lai neviens netiktu klāt mūsu patiesajai sejai, mūsu dvēselei. Dvēsele ir tik neaizsargāta, jo, bez maskas, mums vairs nav imunitātes pret tādām slimībām kā: sāpēm, laimes, prieka, mīlestības, jūtām, emocijām, smiekliem, asarām...
Tikko iepazīstot pasauli, nav nevienas maskas. Esam kaili un neaizsargāti, un tik viegli tikt klāt būtībai, dvēselei, tik viegli to sagūstīt, ievainot un nodarīt pāri. Mokoties sāpēs un, pavadot liku dvēseles ārstēšanā, kuras labākais ārsts ir laiks, tikai tad, kad dvēselē ir aizdzijušas visas brūces, jo ir bijis pielaists kāds pārāk tuvu, kāds maskas īpašnieks, kuram esi atvēries kā grāmata, tikai tad, kad ir norimušas jūtu un kaislību vētras, tikai tad, kad emocijas ir islēgtasdziļā, tumšā dvēseles kambarī, tikai tad, savā īpašumā tiek iegūta pirmā Maska, un tiek apgūta maskēšanās māksla. Ar laiku to sāk parādīties ar vien vairāk un vairāk, dažādās krāsās un lieluma, līdz beidzot aizmirstot par to, kas esam patiesībā, jo Maskas tiek mainītas viena pēc otras, baidoties ka mūs atklās, sāpinās, atpazīs, tiks klāt īstajai, patiesajai sejai, būtībai, dvēselei, baidoties no tā, ka to atkal no jauna saplosīs, uzšķērdīs un uzplēsīs vecās retas, izlaidīs patiesību, baidoties no sāpēm, mīlestības, laimes...
Maska - ir sava veida aizsardzībapret apkārtējo cilvēku jūtām un emocijām, bet varbūt maskām, ko tie nēsā. Maska nepasargā no likteņa! Var slēpties aiz kuras maskas vēlies, kaut vai aiz visām uzreiz, bet no likteņa nevar nedz aizmukt, nedz paslēpties.Toties dzīvi veidojam paši, ar vai bez maskas, tā nu ir katra paša izvēle. Ik reiz, kad paliekam vieni, kad blakus nav neviena, kā priekšā būtu jāizliekas, mēs noņemam savas maskas. Un ko jūtam, kad esam palikuši tikai ar sevi? Neko! Tukšumu un nepiepildījumu, jo viss, kas ir panākts, tas nav mūsu nopelns,bet gan sejas Maskas, kuras nēsājam atbilstoši apstākļiem. Ir grūti būt pašam, jo apkārtējie mūs pazīst tādus, kā esam sevi pasnieguši, proti ar masku, kas aizsargā mūs no apkārtējiem un iespējams no pašiem...
Izejot uz ielas,darbā, skolā - dzīvojam kā karnevālā, kurš nekad nevar beigties...
autors: es
