local-stats-pixel

Savilktās vīles. 9.4

 145  0

Soļoju pa lielceļa malu. Ārā bija jau vēls,un saule meta orandži sārtus toņus debesīs un ēnas uz asfaltu. Biju nogājusi jau kādus piecus kilometrus. Kājās mazliet smeldza sāpes,jo ceļš bija diez gan kalnains. Biju nolēmusi nenostāties neviena pusē un vienkārši aizgāju. Dīvaini,bet es pat neizjutu dusmas vai sāpes. Man jau bija vienalga. Galvenais bija tikt līdz Rūdolfam un tad viss būs labi. Aizmugurē sadzirdēju motora skaņu un man blakus piebremzēja mocis,izgaismojot ceļu. Mārcis nokāpa no tā ,bet es turpināju iet.
- Madara,nespītējies,tu nenoiesi vēl piecdesmit kilometrus ar kājām!
Doma par iešanu pilnīgā tumsa vienai man uzdzena šermuļus. Apstājos un aplūkoju puisi,kurš man pameta ķiveri.
- Labi,bet aizved mani uz viesnīcu.
Mārcis pamāja un mēs devāmies ceļā. Lai arī braukt ar moci bija jauki,es labāk izvēlos mašīnu. Atkal stingri ieķēros puiša sānos.

***

Bija jau tumšs.Ārā valdīja romantiskas noskaņās,bet man prāts galīgi nevilka uz romantiku. Iztaipīju kājas,kuras nebija radušas pie sasprindzinājuma, un paskatījos uz Mārci,kurš izklaidīgi grozīja ķiveri uz riņķi rokās.
- Paldies.
- Nav par ko. Un piedod,ka šodien tā sanāca.
Pamāju ar galvu. Interesanti,ko viņš par mani domāja. Atbraucu uz ballīti,tur džeks,kas itkā ir mans puisis. Bet nu,mani īpaši tas neuztrauca. Novērsos no puiša un devos iekšā viesnīcā. Pusmūža sieviete ,kas stāvēja aiz noskrāpētā reģistrācijas galda,pasmaidīja man. Gāju uz savu numuriņu. Durvis atvērās man priekšā un Rūdolfs skaļi nopūtās.
- Kur tu biji?
Viņš dusmīgi paglūnēja un maniem izpūrušajiem matiem un nosalušajām rokā. Apliku rokas ap puisi un viegli samīļoju. Rūdolfs neatbildēja apskāvienam ,bet turpināja skatīties uz manī. Sajutos vainīga.
- Es tev zvanīju.
Biju aizmirsusi par tādu ierīci kā telefons. Izvilku to no kabatas un tajā parādījās 11 neatbildēti zvani no puiša. Iekodu apakšlūpā.
- Piedod,es vienkārši...
- Ko vienkārši? Madara,es uztraucos par tevi.
Viegli pamāju.
- Rūdolf,tu zini,ka es to novērtēju. Bet es negribu strīdēties.
Patūmos garām puisim un iegāju numuriņā. Uz gūltas stāvēja šķīvis ar pus apēstajām vakariņām un vidējā kolas pudele uz naktsgaldiņa. Tas galīgi viņam nebija raksturīgi. Pagriezos pret draugu,kurš atbalsījies pret durvju stenderi skatijās uz mani, un norādīju ar pirkstu uz netīro šķīvi.
- Kopš kura laika ēdam frī un burgerīšus?
Rūdolfs pasmaidīja un paraustīja plecus. Sāku aizdomāties vai es viņu normāli ietekmēju. Drīz vēl sāks cigaretes no manis aizņemties. Piegāju pie gūltas un pacēlu to.
- Es pats.
Puisis pienāca man klāt un pasniedzās pēc tā.
- Nē,esmu tev atvainošanos parādā.
Pacēlu šķivīti acu līmenī un paņēmu no tā vienu ,mazliet izžuvušo frī.
- Ejam labāk paēst kaut ko normālu.
Nosviedu sķīvi uz naktsgaldiņa un iegrābos puisim elkonī. Viņš iesmējās un pacēla uzacis.
- Tu mani uz randiņu aicini?
- Varbūt.

***

Braucot ar moci,dažus kilometrus ārā no pilsētas, es biju pamanījusi ezeru. Tieši tur mēs šobrīd bijām. Pār ezeru slīdēji viegli vilnīši,kas atsitās pret krasta smiltīm,radod mazu ūdens šalkoņu. Ezera krastā bija uzslieta liela nojume,ap kuru skaisti bija sakarinātas gaismiņas,bet zem nojumes bija āra kafeinīca. Daži cilvēki skraidīja gar krastu,bet citi sēdeja koka krēslos un baudīja vakaru. Takā mēs ar Rūdolfu. Kāri sūcu caur salmiņu savu plūmju saldējuma kokteili un vēroju mierīgo vēja spēli ar dabu.
- Tev nav auksts?
Rūdolfs nolika savu krūzīti ar kafiju uz plastmasas baltā galdiņa.
- Nē,tev ir?
Viņš noliedzoši pakratīja galvu un iekārtojās dziļāk krēslā. Pati pie sevis klusi pasmaidīju. Rūdolfam bija izauguši īsi rugāji un mati arī palikuši garāki un tagad izskatījās vēl vairāk izpūruši kā parasti. Viņš domīgi vēroja cilvēkus,kas aizrāvušies ar smiekliem ,skraidīja gar ezera krastu. Kāda meitene šļakstīja citu,bet viņa ātri vien tika iemesta ūdenī ar kāda puiša palīdzību. Izskatījās ,ka Rūdolfs arī labprāt tur būtu.
- Ejam.
Iesaucos un noliku savu plastmasas glāzi uz galda.
- Kur?
Puisis iztaisnojās. Pametu skatienu kādai laivai,kas šūpojās ūdenī.
- Jūs nezinat kam tā laiva pieder?
Piegājusi pie letes ,pajautāju vīrietim,kas cītīgi ar lupatiņu slaucīja glāzes.
- Manējā. Bet varat paņemt.
Viņš man piemiedza ar aci. Uzsmaidīju,bet novērsusies,viegli notrīcēju. Novilku no kājām iešļūcenes un skrēju pie laivas. Tā bija ar stingru mezglu piesieta pie kāda mieta un nešķira,ka spēšu to atsiet. Rūdolfs piegāja pie tās un atsēja vaļā virvi. Labi,ka man kājās ir šorti,nevis džinsi. Ierāpos laivā,samitrinot kājas gar auksto ūdeni. Kāpēc ir vasara un viņš ir auksts? Puisis iegrūda laivu ūdenī un ierāpās man pretī. Sagrābis airus,viņš sāka airēt. Sāku smieties par Rūdolfa prasmēm šajā lietā. Laiva lēnām brauca uz priekšu,metot dīvainus līkumus.
- Tev tur vienai jautri?
Viņš pasmaidīja man un nolika airus gar malām. Turpināju smieties. Tādas lēkemes man uznāk reti,bet ,kad uznāk,tad nepāriet.
- Gribi ūdenī iekrist?
Rūdolfs arī sāka smieties par mani,jo es laikam jau raustījos no smiekliem. Sajutu kā laiva sašūpojos un es zaudēju līdzsvaru. Aukstais ūdens triecās pret manu ķermeni un ieskāva to pilnībā. Atspēros ar kājām un uzpeldēju virspusē. Attēls bija izplūdis ,tāpēc ar plaukstām nobraucu pāri sejai. Rūdolfs man ,tik pat slapš kā es,smaidīja pretī. Izskatījās ,ka šoreiz es viņu uzjautrinu.
- Tagad tev tur vienam jautri?
Savilcis seju bēdīgā grimasē,viņš piepeldēja man tuvāk.
- Nedusmojies.
Iešļakstīju draugam ar auksto ūdeni un sāku peldēt uz krastu. Tas tik man vēl trūka. Krampji kājās un sajust ezera gūltnes smiltis starp kāju pirkstiem. Ūdens man sitās pret visurieni ,liekot ķermenim atdziest. Rūdolfs man piepeldēja blakus.
- Dusmojies?
- Ne taču,vienkārši nejūtu savas kājas.
Iesmējos un izlīdu no aukstā ūdens. Laiva skaisti peldēja ezera vidū. Vīrietis pie letes laikam vēl nebija to pamanījis,jo izklaidīgi flirtēja ar kādu sievieti,kas malkoja rozā kokteili. Samiedzu acis un no skopstām nopilēja ūdens piles.
- Tu izskaties mīļi.
Rūdolfs pašķieba galvu. Nespēju noticēt tam,ka man viņš pēdējās dienas liekas tik pievilcīgs. Visa ši trakā ideja par bēgšanu no mājām bija mūs satuvinājusi. Vairāk kā agrāk. Mums vairs neviens neko nevarēja aizliegt. Es nespēju viņā šobrīd redzēt draugu,jo to arī nespēja viņš. Vispār,kāpēc mums jābūt draugiem,ja to negribam. Pienācu klāt pie puiša un pasniedzos pēc viņa lūpām. Rūdolfs pārsteigts atrāvās.
- Man likās,ka negribi ar mani neko vairāk.
Viņš neizpratnē vērās manī.
- Aizveries.
Nočukstēju un noskūpstīju viņu vēlreiz,tikai tagad arī viņš ļavās mirklim. Cauri skūpstam,manā sejā parādījās plats smaids.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Uzrakstiet kāds kaut ko interesantu jau apnikuši tīņu romāni :/

 0  0 atbildēt

Kad nākamā?  ( :

 0  0 atbildēt

Nākamo!emotion

 0  0 atbildēt