24.Nodaļa – Velnu īstās sejas
Viss notika tik ātri un spontāni. Es biju apstājusies gaiteņa galā, jo man nebija vairs kur iet. Garais gaitenis bija novedis mani strupceļā, ar vismaz diviem velniem uz manām pēdām. Es centos teleportēties prom no šejienes, bet manas domas bija tikai uz to, ka, ja mani tagad noķers, tad iemetīs tādā pašā kamerā kā Meifronu un es nekad netikšu ārā. Mana teleportēšanās spēja nāca no manas velna puses, kas nozīmēja, ka tā ir vienīgā spēja, kas darbojas šajā pilī, bet ja viņi mani iemetīs tādā pašā, ar burvestību aizsargātā kamerā kā Meifronu, es nekad netikšu ārā. Un, lai arī kā es vēlētos vienkārši pamest šo pasauli, es nevarēju atstāt Meifronu, savu tēvu.
Es sadzirdēju tuvojamies smagus soļus un bļaušanu. Man bija ātri jāizdomā ko darīt. Es panikā vēros visapkārt, bet no šejienes nebija izeja. Visapkārt bija tikai pelēkās akmens sienas, kuras gandrīz vai izstaroja aukstumu. Un tad es viņus redzēju skrienam man virsū. Abi velni, vēl joprojām ģērbušies savos uzvalkos, ko kājas nesa, skrēja manā virzienā un kaut ko kliedza. Adrenalīns sāka pumpēties manās asinīs, gribot izlaist jebkādu spēju, ko vien es iedomājos, bet, lai kā arī es censtos, neviena no manām spējām negribēja iziet ārā no mana ķermeņa. Es biju palikusi tikai ar savu fizisko spēku, kura nebija daudz un jauno spēju - teleportēšanos. Viņi tuvojās man ļoti ātri, bet es zināju, ka nevarēju vienkārši stāvēt un gaidīt, tāpēc iekliegusies pilnā rīklē, es skrēju viņiem virsū.
Es jau gatavojos sist, kad mani pie zemes notrieca viena velna sitiens ar kāju pa manu vēderu. Es labprāt būtu palikusi pie zemes, bet sitiens, kas man tuvojās no augšas man atgādināja, ka man ir jācīnās pretī. Pirms velna dūre varēja nolaisties uz manas sejas, es paripoju prom un viņa roka ar visu spēku ietriecās grīdā. Viņš iekliedzās un es uz brīdi sajutos mazliet lepna, pirms otrs velns mani sagrāba no mugurpuses. Es sāku ārdīties un spiegt, bet viņš bija daudz spēcīgāks par mani. Saņēmusi visu savu spēku es ar zobiem iekodos viņa rokā, kas mani turēja un izmantojot viņa pārsteigumu ar elkoni iesitu viņam pa vēderu. Uz brīdi viņa tvēriens atlaidās un es izmantoju šo iespēju, lai izrautos un ar visstiprāko spērienu iesitu viņam ar kāju pa žokli. Velns momentāli nokrita pie zemes, atstājot mani pilnīgi brīvu. Es pamanīju, kā velns, kurš iesita ar dūri pa zemi, pieceļas un, vairs neizniekojot nevienu sekundi, metos skriet.
Manas kājas skrēja tik ātri kā nekad, bet es zināju, ka ilgi man vairs nebūs priekšrocība. Mana šī brīža vislielākā vajadzība bija tikt ārā no šīs pils, kur manas spējas vairs nebūs ierobežotas. Pat mani spārni atteicās iznākt šajā pilī. Es metos lejā pa trepēm, bet tikko biju sasniegusi zemāko stāvu, mani no kājām nosita spēcīgs trieciens pa galvu. Es nolidoju no trepēm un ar spēku atsitos pret vienu no akmens sienām. Kad es biju piezemējusies pie zemes, es jutu mazu asins strūklaku tekam no manas galvas. Pēkšņi manā redzes lokā ienāca Gregs. Viņa seja atspoguļoja naidu un riebumu. Viņš sagrāba manu kaklu un pacēla mani gaisā tā, ka manas kājas knapi aizskāra zemi. Es apķēros ap viņa rokām, tajā pašā laikā cenšoties ieelpot kaut mazāko daļiņu gaisa. Šis viss bija pārāk pazīstams.
-Vai tu jel zini kā mani sauc? – viņa acis dega ar dusmām, bet viņa seju rotāja riebuma pilns smaids. -Esmu Arendels. Lieliskās un varenās velnu pasaules valdnieks. – to noteicis viņš saspieda manu kaklu vēl ciešāk. Mans ķermenis sāka trīcēt un prasīt gaisu, bet es to nekādi nevarēju iegūt. Es jutu, kā manas acis paliek miglainas un es lēnām ieslīgstu miegā, no kura droši vien nepamodīšos, bet tad manas plaušas atkal ieguva gaisu. Es ieelpoju visdziļāko elpas vilcienu kādu manas plaušas atļāva un pacēlu acis uz Gregu, kurš bija nometis mani pie zemes un uzgriezis man muguru. Uz brīdi es novērsos, bet līdz ko manas acis atkal bija uz Gregu, viņš jau atradās man tieši priekšā notupies uz ceļiem. Viņš izvilka no kabatas nazi, kura asmens bija pilnīgi no zelta. Gregs šo nazi piespieda pie mana kakla un es jutu, kā tas iegriežas manā ādā un sāk izdalīt mazu asins strūklaciņu.
-Tu esi tik vāja bez savām spējām, tas pat ir smieklīgi. – tikko šie vārdi bija pametuši viņa muti, zelta asmens ietriecās manā ciskā ar visu spēku, atstājot ārpusē tikai naža rokturi. Es iekliedzos pilnā rīklē atstājot savu kaklu pilnīgi sausu. Sviedri tecēja kā ūdenskritums no manas pieres un muguras, atstājot mani pilnīgi izmirkušu. Gregs izlaida skaļu un riebīgu smieklu pirms izvilka asmeni no manas kājas. Tas izšāva vēl vienas stindzinošas sāpes caur manu ķermeni, bet es atteicos kliegt. Es zināju, ka man bija jāsadzīst diezgan ātri, bet tā kā šīs pils burvestība ietekmēja manas spējas, es nezināju cik ļoti tā var ietekmēt manu dzīšanu. Es sadzirdēju soļus nākam lejā pa trepēm un manā redzes lokā lēnām ieslīdēja vismaz pieci velni. Mana galva pēkšņi palika ļoti smaga un tad viss palika melns.
* * *
-Mans bērns, lūdzu nepadodies… - Šī maigā balss man likās tik pazīstama. Es vēl joprojām sēdēju atspiedusies pret akmens sienu, bet ne mana kāja, ne galva vairs neasiņoja. Es lēnām piecēlos un apskatījos apkārt. Viss bija kluss un mierīgs. Tad es ieraudzīju figūru kustamies lejā pa kāpnēm. Tā bija tā pati blēra, kura vienmēr bija rādījusies manos sapņos. Viņas violetā un zilā āda mirdzēja lampu gaismā. Viņa pienāca man pavisam tuvu un saņēma manu seju savās plaukstās. Es ieskatījos viņas melnajās acīs un nočukstēju:
-Akiza? – Blēra uzreiz pasmaidīja un vieglītēm pakratīja galvu. Es jutu kā akmens noripo no manas sirds. Viņa palaida vaļā manu seju un pagriezās prom, liekot man viņai sekot. Mēs izgājām ārā no pils un apstājāmies uz kāpnēm. Akiza izvilka no kabatas gredzenu un pasniedza to man. Tas bija no īsta zelta ar rubīna akmeni pa vidu. Viņa ielika gredzenu manā plaukstā un apvija manus pirkstus ap to.
-Šī ir dāvana no manis, kuru saņem katra mūsu dzimtas meita. Tas tika iedots man no manas mātes, viņai no manas vecmāmiņas un tā uz priekšu līdz pašiem dzimtas pirmsākumiem. Tas sevī tur lielu spēku, jo ieskauj sevī visu blēru spēkus, kas to ir nēsājušas. – kamēr viņa runāja, es atvēru vaļā savu plaukstu un uzvilku gredzenu un labāks rokas vidējo pirkstu. -Nekad neņem to nost. – Akiza noteica un nobučojusi manu pieri nokāpa lejā pa trepēm.
-Lai lauztu pils burvestību, tev vispirms jādabū tēvs ārā no ieslodzījuma. Tikai viņš spēj šo burvestību iznīcināt. – to noteikusi, viņa pagriezās prom un gāja uz meža pusi. Es iekliedzos viņas vārdu un noskrēju lejā pa trepēm, bet neredzams spēks man neļāva iet tālāk.
-Uz redzi mana mīļa meita… - viņas vārdi palika karājamies gaisā, kad viņas ķermeni apskāva migla un pazudināja viņu no mana redzes loka.
* * *
Kad manas acis atkal atvērās, es atrados tur pat uz zemes, atspiedusies pret akmens sienu. Tikai bija noticis pats dīvainākais. Gregs vēl joprojām vērās manī ar savām zaļajām acīm, bet viņš izskatījās sastindzis. Es paskatījos uz trepēm pa kuram lejā nāca velni un arī viņi bija sastinguši uz vietas. Vai es apstādināju laiku? Es centos piecelties kājās, bet caur manu ķermeni izšāvās mežonīgas sāpes, kas man atgādināja par brūci manā kājā. Es saņēmu visu savu spēku un atstutējoties pret sienu piecēlos kājas, svaru uzlikdama tikai uz savu labo kāju kura vēl bija neskarta. Pirms es centos paiet, es izrāvu nazi no Grega rokas un ieslidināju to viņa kājā. Viņš neizdeva nekādas skaņas un vēl joprojām nepakustējās. Es izvilku nazi ārā un klibodama pagāju garam Gregam. Cik vien ātri varēju es devos uz pagrabu, kur atradās kameras. Ejot garām trepēm, es pamanīju, ka velns, kurš atradās uz viszemākā pakāpiena, sāk palēnām krakšķēt un kustināt savus pirkstus. Es zināju, ka laiks tūlīt atsāks ritēt, tāpēc man pēc iespējas ātrāk jānokļūst lejā.
Es biju nonākusi pagrabā tieši tajā brīdī, kad sadzirdēju kliedzienu. Tas droši vien bija Gregs. Viņa nazis gulēja manā plaukstā, tā asmens notraipīts gan ar manām, gan viņa asinīm. Es nonācu pie Meifrona kameras un nočukstēju viņa vārdu. Viņš lēnām pieslidinājās pie kameras restēm un ieplestām acīm vērās manī.
-Makenzij…? – viņš nočukstēja satverdams restes. Es pamāju ar galvu un tajā brīdī izdzirdēju savu vārdu, kurš nāca no pils augšējā stāva. Es pagriezu savu uzmanību atpakaļ pret Meifronu un noteicu:
-Mums nav daudz laika, vai tu zini, kā dabūt vaļā šīs restes?
-Ir vajadzīga ļoti īpatnēja atslēga, kura ir veidota pilnībā no zelta. Viņa vienmēr ir uz mana brāļa Arendēla kakla. Tu to nekad nedabūsi. – Sasodīts. Es nodomāju, bet tad palūkojos uz zelta nazi, kas gulēja manā plaukstā un pacēlu to pret Meifronu.
-Vai šis nederēs? – Tikko viņš ieraudzīja šo nazi, viņa acis iemirdzējās.
-Kā tu dabūji viņa nazi? – viņš jautāja nenovērsdams acis no spožā asmens.
-Tas ir garš stāsts un mums nav daudz laika, tāpēc saki man, vai šis derēs? – Meifrons paraustīja plecus un teica, ka var mēģināt, tāpēc es atradu kameras slēdzeni un iedzinu tās caurumā naža asmeni. Es griezu to gan uz labo, gan kreiso pusi, bet sākumā nekas nenotika. Pēc vairākiem mēģinājumiem slēdzene beidzot atvērās un es atbīdīju vaļā kameras durvis. Meifrons lēnām iznāca ārā no kameras. Pēkšņi viņš nokrita uz ceļiem un skaļi iekliedzās. Viņa kliedziens bija tik skaļš, ka man nācās aizvērt ausis, lai nepaliktu kurla. Es jau gribēju teikt, ka šādi mūs atradīs un nogalinās, bet tad notika kaut kas negaidīts. Viņa ķermenis pilnībā sabruka uz zemes un pārvērtās pelnos. Es jau gribēju kliegt no šoka, kad pēkšņi es ieraudzīju radību, kura bija klāta ar viscaur melnu ādu, uz vēdera tam bija zaļi augoņi, bet viņa acis bija pilnībā baltas. Es tik ļoti sabijos, ka nokritu uz zemes. Tajā brīdī pa trepēm lejā noskrēja velni. Viņi bija vismaz ducis. No aizmugures uz priekšu izlīda Gregs. Viņš izskatījās briesmīgi. Viņa kāja bija pilnībā izmirkusi asinīs un viņa acis dega naida ugunīs. Tad viņa uzmanību pievērsa šī dīvainā radība. Grega acis iepletās un uz brīdi tajās pat varēja redzēt bailes.
-Sveiks brāli. Tad beidzot tu esi ticis ārā? – Gregs noteica, viņa skatiens ieurbies Meifrona acīs. Es nekad nebiju redzējusi velnu viņa īstajā veidolā. Es tagad piekrītu savam tēvam, viņi nav tās skaistākās būtnes.
-Es redzu, ka esi iepazinies ar savu meitu. Kādēļ tu man neteici, ka viņa ir mantojusi arī daļu no tavas puses? Teleportēšanās ir ļoti reta īpašība. – Gregs uz brīdi uzmeta acis uz mani un mazliet nosmējies paskatījās atpakaļ uz Meifronu.
-Bet man tevi jāapbēdina, ka šī jaukā ģimenes apvienošanās būs ļoti īsa. – Gregs noteica, bet pirms viņš paspēja ko izdarīt Meifrons pagriezās pret mani un skrēja man virsū. Pēkšņi es jutu kā manā ķermenī izplatās ļoti dīvaina sajūta, it kā es to nevadītu viena. Nebaidies… tikai šādi mēs varēsim viņu uzvarēt… Balss piederēja Meifronam, bet tā runāja manā galvā. Un tad es sapratu. Viņš iemiesojās manā ķermenī.
