Savaldīties 73

Nākamajā rītā pamodos, vēl arvien atrados Dmitrija apskāvienā. Nopūtos. Izpiņķerējos no viņa apskāviena. Uzvilu čības, halātu, paņēmu somu un iegāju vannasistabā. Nomazgājusies, apģērbusies, apsēdos uz vannas malas un atspiedusi elkoņu pret ceļiem, seju paslēpu plaukstās. Šodien, man būs jāprecas ar kādu kuru es nemīlu, ar kādu kurš mani biedē, ar kādu pret kuru man vairāk nav nekādas simpātijas. Es jūtos izmisusi un nobijusies. Nobijusies no savas turpmākās dzīves. Kā es dzīvošu tālāk šeit? Jā, pirms laika es vēl vēlējos te iekļauties, būt viena no viņiem, bet ne jau šādi, es nevēlos dzīvot šeit un šādi.

- Annij, Annij, tev viss kārtībā. – ieskatījos telefonā, es vannasistabā biju nosēdējusi divas stundas, domājot. – Annij!

Piecēlos un atvēru durvis. Sajutu siltu apskāvienu. Bet šajā apskāvienā es jutos pasargāta, bet man bija bail. Viņš ar labo roku pacēla manu zodu augstāk un ieskatījās manās acīs.

- Man prieks, ka tev viss labi. – viņa lūpas pieskārās manām. Nezinu, kāpēc, bet es atbildēju.

Varbūt man vienkārši trūka mīlestība no cita cilvēka. Vecāki parasti mājās nav un draugu man arī nav. Un tagad es sajutu mīlestību, bet vai tā bija tā, kas vajadzīga man?!

Pārtraucām kad pietrūka gaiss. Viņš pagāja man garām un iegāja vannasistabā.

Pēc brīža istabā ienāca kāda sieviete.

- Nāc mīļā, dosimies piemērīt kleitas. Un sagatavoties kāzām.

- Labi. – nopūtos un piecēlos. Sekoju ārā pakaļ sievietei. Mana roka tik saķerta.

- Uz kurieni? – Dmitrijs jautāja.

- Gatavoties, tavai skaistākajai dienai.

- Annij, tu nāc. Skaidrs. – viņa novilka. Izrāvos no Dmitrija tvēriena un sekoju sievietei.

Iegājām lielā telpā, pilna ar kleitām. Gāju visām garām un apraudzīju tās. Apstājos pie vienas, manuprāt, pie vislabākās kleitas, tā bija vienkārša, bet brīnišķīga.

- Es jau teicu meitenēm, ka jāņem tik šī. – Pagriezos pret sievieti un uzsmaidīju.

Paņēmu kleitu un devos to mērīt, man tika iedotas pieskaņotas kurpes un tika uztaisīta piemērota frizūra un uzklāts make-up.

- Paldies. – bēdīgi noteicu.

- Nebēdājies, viss būs labi. Man, arī vajadzēja precēties ar cilvēku, kuru ienīstu, bet patiesībā es viņu mīlēju.

- Bet...

- Būs jau labi.

Piecēlos un viņas pavadībā devos uz ceremonijas zāli.

Viņa taisījās iet zālē, bet es viņu apstādināju.

- Vedīsi mani līdz altāram lūdzu.

- Protams, sirsniņ.

Atvērās zāles durvis.

- Starpcitu, Emīlija.

- Annija.

- Jā es zinu.

Klusi iesmējos.

Un, nu es jau biju klāt. Klāt pie Dmitrija. Akdievs, kā es to nevēlos.

Es biju aizdomājusies, domāju, par to, kāda būs mana dzīve šeit, bez vecākiem, pie nepazīstamiem cilvēkiem.

Atvērās zāles durvis.

- Es iebilstu. – pagriezu galvu, tur stāvēja mani vecāki. – Mēs iebilstam, mūsu meita vēl nav pilngadīga, tas nav pieļaujams. Kad paliks astoņpadsmit, tad varēsiet precēties, bet tagad viņa dosies mums līdzi. – tētis runāja.

Pieskrēju pie mammas un apskāvu viņu, akdievs, kā es biju pēc viņa noilgojusies.

- Nāc ejam meitiņ.

Palūkojos uz Dmitriju, tad uz vecākiem. Es nezināju ko darīt. Dmitrijs vienmēr man būs blakus, bet arī darīs pāri. Vecāki, viņi jebkurā laikā var aizbraukt un netagriezties ilgāku laiku, es paliktu viena. Ap mani bija apstājies laiks. Mans prāts aptvēra iespējas, kur labākt palikt. Es nezināju ko darīt. Ko man izvēlēties?!