local-stats-pixel

Savaldīties 61

- Celies. Celies. – Roze mani purināja un sauca.

- Kas?! – palūkojos apkārt bija pusdienlaiks, velns aizgulējos.

- Kāds tuvojas man bail.

Kāds kāpa augšā pa koku.

- Sveicinātas dāmas. – Tas bija Dmitrijs.

- Glāb sevi, nemeklē mani. Neatgrirzies šeit. Es atgriezīšos. – un Rozi aizbūru prom, pie viņas māsas.

- Kur ir viņa?!

- Nezinu.

- Nekas, man viņu nevajag. Mums rīt ir kāzas. Nāc. – paķēru somu ar drēbēm un ēdienu uz sekoju viņam. – Kas tur?

- Drēbes.

- Labi.

Saķēris manu roku vilka uz mašīnu. Iegrūda azimugurē, aizvēra durvis un pats iekāpa šofera vietā.

- Ja tu zinātu, kā es pēc tevis ilgojos. Pēc tava apskāviena, skūpsta.

- Ja tu zinātu, kā es neilgojos pēc tevis.

Viņš pagriezās pret mani un pasmaidīja.

- Nekas, drīz tas mainīsies, jo drīz tu būsi manas sievas kārtā.

Visu pārējo ceļu nobraucām klusējot.

Kad bijām klāt, mani ieveda istabā. Un tajā pašā iegāja arī Dmitrijs, viņš novilka jaku.

Paskatījos uz viņu ar izbrīnītu skatienu.

- Pierodi princesīt, tagad mēs dzīvosim kopā.

Paņēmu savu somu un devos uz vannasistabu. Aizcirtu durvis un ieslēdzos. Nomazgājusies, atstāju ūdeni vaļā. Somā sameklējusi pārtiku paēdu.

Aizvēru ūdeni, apģērbos, matus sataisīju nevīžīgā copē, uzvilku halātu, čības un devos ārā. Noliku somu pie dīvāna un apgūlos tajā.

- Sacerējies princesīt, par daudz. Ej uz gultu.

- Man te pat labi.

- Kusties. – neklausīju viņu un nemaz to netaisījos darīt. Viņš mani pacēla un ielika gultā, pats aizgāja mazgāties, klusām izkāpu no gultas un ielīdu skapī. Netaisos gulēt ar viņu vienā gultā, labāk mirstu. Viņš iznāca no vannasistabas.

- Mīļā?! – viņš iekāpa gultā. – Kuce.

Viņš izkāpa no gultas un tuvojās skapim, bet pagāja tam garām un izgāja ārā. Es netaisījos pamest savu slēptuvi.

Viņš atgriezās.

- Tu no manis nenoslēpsies! – viņš atrāva vaļā skapi.

Ierāvos dziļāk stūrī. Viņš mani maigi pacēla un ielika gultā, pats arī iekāpjot. Viņš man novilka halātu un apskāva. Apskāvieni bija maigi un mīlestības pilni, bet man no tā metās nelabi. Labāk lai ir viena persona, nevis divas un man labāk patīk otrais Dmitrijs, maigais un jaukais.

- Annij, piedod. – ignorēju viņu.

Viņa lūpas pieskārā manējām. Atgrūdos nost.

Palūkojos uz viņu, viņš dega no dusmām. Viņš pievilka mani ciešāk klāt un atkārtoja darbibu. Centos izrauties, bet nekas nesanāca. Viņa mēle izlauza ceļu pie manas. Viņš atlaida mani, šis bija īstais brīdis. Atgrūdu viņu.

- Liecies mierā.

- Mīļā.

- Nesauc mani tā.

- Tu rīt kļusi par manu sievu, es varu tevi tā saukt.

- Tad kad kļūšu, tad arī varēsi saukt.

Es par rītdienu sajutu iekšēju mieru, es nebiju uztraukusies. Es zināju, ka viss notiks man par labu. Bet vai tā tik tiešām būs?

68 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Baigi ātri viss noteik, bet bac man patīk!emotionemotion

0 0 atbildēt