local-stats-pixel

Savaldīties 163

Dmitrija seja bija tāda it kā viņš būtu pieķerts noziegumā.

- Mīļā. – viņš satvēra manu vidukli un pievilka sev klāt. Palūkojos uz viņu, viņam bija asaras acīs.

- Iepzaīsties tā ir mana pazudūsī māsa Nelija.

- Nellija, mana sieva Annija.

- Priecājos iepazīties. – Nelija teica.

- Man arī.

- Brāl, tūlītās ir jāierodas manam draugam.

Pa durvīm ienāca Oskars.

- Un lūk, kur viņš ir.

- Oskar.?!

Viņš mani satvēra aiz gurniem un pacēla gaisā. Mēs tā sasvecinājāmsies visu laiku.

- Susur, kur tev prāts bija precēties 18 gados.

- Noslīka mīlestībā tārpiņ.

Tās bija mūsu iesaukas, debīlas, bet tik mīļas.

Pagriezāmies pret Neliju un Dmitriju.

- Dodamies uz zāli?

- Jā.

Visu kopīgi devāmies uz zāli. Viss gaitenis tika piepildīts ar maniem un Oskara smiekliem.

Īsti draugi, nekad nepazūd.

- Vai drīkstu jūsu sievu lūgtu uz deju?

- Jā.

Es devos dejot ar Oskaru, bet Dmitrijs ar māsu.

Uzliku rokas uz Oskara pleciem. Mēs runājāms un smējāmies. Pārsvarā atcerējāmies vecos laikus.

- Nāc. Es tev kaut ko parādīšu. – Oskars satvēra manu roku un skrēja ārā no zāles.

Izskrējām arā. Viņš mani veda iekšā mežā.

- Oskar?! – Nebaidies. Paņēmu kleitas apakšu rokās, lai nenosmērējas. Pēc neliela skrējiena, mēs apstājāmies klajā laukā.

- Skaties. – viņš norādīja ar pirkstu uz nelielu būdiņu.

Pieejot tai tuvāk, es sapratu, tā ir mūsu. Vieta, kurā, mēš ļoti bieži pavadījām laiku. Iegājām iekšā un visas sienas bija aplīmētas ar mūsu bildēm. Atradusi veco polaroeid fotoparātu. Pacēlu gaisā un uzņēmu bildi. Uzņēmuši vairākas bildes, pielikām pie sienas.

- Būs biežāk, šeit jānāk. Diezgan labas atmiņas.

- Jā.

Paņēmusi atkal kleitu mēs skrējām atpakaļ. Svaigais gaiss, vējš, lēnām jauca matus. Pār plecu nokrita matu šķipsnas.

Kad ieskrējām atpakāl ēkā, devos uz vannasistabu, lai pielabotu frizūru.

- Kur tu biji?

Pēc brīža pie manis ienāca Dmitrijs.

- Mežā.

- Ko tu darīji mežā?

- Rīt parādīšu. Es apsolu. – pagriezos pret Dmitriju apliku rokas ap viņa kaklu un noskūpstīju.

- Nebēdā. Es no tevis neaiziešu.

- Un es no tevis.

- Dodamies atpakaļ pie viesiem?

- Jā. Nevaram pamest viņus, jo vēl kūka jāēd.

Iesmējos.

- Dmitrij, atvaino, ka pavadu tagad laiku ar Oskaru. Labas atmiņas. – pasmaidīju. Viņš aplika savu roku ap manu vidukli un mēs devāmies pie viesiem.

Iegājuši iekšā zālē, tika ievesta torte. Man padeva nazi un es to sāku griezt.

Visiem kūku biju sadalījusi, tāpēc noliku nazi malā.

Paņēmu savu gabaliņu, šampanieti un pievienojos Dmitrijam.

Kāzas bija gandrīz ideālas. Kāpēc gandrīz? Bija visi mani mīļie cilvēki izņemot Rozi un vecākus. Nebija cilvēki, kuriem pēdējā laikā biju uzticējusies.

- Hey, susur. Neskumsti.

Iesmējos. Kā var skumt, ja blakus tev sēž, labākais draugs. Smags man bija tas laiks, kad vajadzēja izdzīvot bez labākā drauga, Oskara, kad viņš aizbrauca neatvadoties. Bet tagad viņš bija blakus.

/Dmitrijs/

Annija, tagad ir ar mani, bet es nejūtos piepildīts. Šī diena viņai bija jāvelta man nevis Oskaram. Spožais acu skatiens, kurš izstaro visu telpu, dzidrie smiekli, kuri piepilda visu telpu. Viņas ķermeņa smalkās kustības. Pašlaik, tās nav veltītas man, bet gan Oskaram, protams man tas būtu jāsaprot, bet es nesaprotu. Greizsirdība mani grauž no iekšas.

Viņas acu skatiens pievēršas man.

Viņa pastiepj man savu smalko roku.

- Mūsu dziesma. – viņas lūpas, balss izsaka šos divus vārdus. Satveru viņas plaukstu. Turu to uzmanīgi, jo viņa man atgādina smalku, brīnišķīgu, ideālu poecelāna lelli. Satverot to pa ciešu viņa salūzis. Satverot pa vāju, viņa salūzīs. Man ir jāzin cik cieši, viņa jāsatver, lai viņai nekas nenotiek.

Viņa piekļaujas man pavisam tuvu. Es apskauju viņu. Mūsu sirds puksti, dvēseles. Savienojas un mēs kopīgi plūstam pa zāli, līdz dziesma ir beigusies. Atgriežamies atpakaļ savās vietās, viņa apsēžas man klēpī un atstutē savu galvu pret manu plecu. Nē, viņa paliks ar mani. Es viņu sargāšu, es viņu nevienam neatdošu. Mēs būsim kopā mūžīgi, es sev to apsolu. Bet, ja nē, man nekas cits neatliks, kā pārtraukt savu dzīvi. Viņa ir mana porcelāna lelle, mans eņģelis. Kuru apskaujot spēju lidot arī es.

58 0 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Es zinu ka tu noteikti vairs negribēsi rakstīt, beeeet luuudzu vēl vienu daļiņu ^_^

Un yeeee es pirmā ieliku plusiņuuu ^_^

2 0 atbildēt

Lieliski šodien ir gaidāma  velviena 

0 0 atbildēt