Pēc aptuveni 10 minūtēm biju piebraukusi pie Elīzas mājas. Man par laimi viņas māja atradās pasakainā vietā meža malā, kas bija nostāk no pārējām dzīvojamām mājām. Apstādināju mašīnu un izslēdzu motoru. Manas acis piesaistīja pasakainā vieta – meža ieloks, blakus mājai neliels dīķis, kur blakus uzcelta lapene. Saules gaisma apspīdēja koku galotnes un es vēroju skaisto vietu tā it kā nekad iepriekš nebūtu to redzējusi, lai gan esmu šeit bijusi miljoniem reižu. Šī vieta vienmēr spēja mani apburt kā pirmo reizi.
Manu sapņošanu iztraucēja skaļi spiedzieni no mājas puses. Pagriezu galvu un Elīza jau skrēja uz manas mašīnas pusi. Es ātri izkāpu no mašīnas un draudzene skrēja tādā ātrumā, ka, apskaujot mani, mēs abas atgāzāmies pret mašīnas pārsegu.
E – Ak Dievs, kā man Tevis pietrūka ! Ak Dievs ! Ja Tu zinātu ! Nopietni ! Tik sen neesmu Tevi satikusi ! Es tā priecājos ! – Elīza bļāva man ausī, neļaujot man iestarpināt nevienu vārdu.
Es – Man arī Tevis pietrūka ! – noteicu ar plašu smaidu uz lūpām, kad viņa bija mani palaidusi vaļā un jau vilka uz savas mājas pusi. Elīza vilka mani uz savu istabu un es pa ceļam pasveicināju meitenes mammu, kas jau mani uzskatīja gandrīz par mājas iemītnieci, jo skolas laikā es šeit parādījos katru dienu, jo ar Elīzu bijām labākās draudzenes jau gandrīz kopš dzimšanas. Mana un Elīzas mamma kādreiz bija labākās draudzenes, bet kopš maniem vecākiem ir veiksmīgs bizness, mamma aizmirsa par savu nu jau bijušo labāko draudzeni, jo kā viņa reiz teica „man vairs nav laika tādām viduvējībām”... Es par Elīzu nekad nespētu tā pateikt, jo mēs esam nešķiramas, mēs esam kā māsas. Jau kopš bērnības es slepus tikos ar Elīzu, jo vecāki to negribēja, bet pat tas mani neaizturēja.
Uzkāpām uz draudzenes istabu un es uzreiz ievēlos viņas gultā.
E – Tā, draudzenīt, nav laika slaistīties. – Elīza noteica un piecēla mani no gultas. Viņa iegrūda man rokās maisiņu un ar biedējoši platu smaidu iegrūda mani vannas istabā. Es izbēru maisiņa saturu uz grīdas un sāku taisīties.
Es – Elīz, kur ir spogulis ? – uzbļāvu draudzenei caur vannas istabas durvīm.
E – Paskatīsies uz sevi, kad būsi līdz galam gatava.
Es smagi nopūtos un pabeidzu pārģērbties un gatavoties. Izgāju no vannas istabas un Elīza pilnīgi staroja mani ieraugot.
Es – Tu lieliski izskaties ! – novērtēju draudzeni. Viņas tumšie mati bija ieveidoti lokās, kas viegli krita pāri viņas pleciem, pelēcīgās acis bija izceltas ar tumšu kosmētiku un uz meitenes auguma viegli krita balta, vasarīga kleitiņa.
E – Tu labāk paskaties uz sevi. – Elīza noteica un pievilka mani pie spoguļa. Manus blondos matus bija nomainījusi parūka ar tumši brūniem lokainiem matiem, kas nebija īsāki par dabīgajiem, pelēkzaļās acu krāsas vietā nu jau bija tumši brūnas kontaktlēcas. Mugurā man bija uzvilkta kleitiņa, kas augšpusē bija kā korsete melnā krāsā, bet viegli krītošā apakšdaļa bija baltā krāsā. Kājās atstāju savas baltās kurpes un piemeklēju no draudzenes pieskaņotus aksesuārus.
E – Ja es Tevi nepazītu visu savu mūžu, es Tevi šobrīd noteikti neatpazītu. Varu saderēt, ka arī šogad neviens pat neiedomāsies, ka Tu patiesībā esi kāds cits cilvēks. Nekas par to neliecina.
Es – Tad jau esam labi pastrādājušas. – noteicu un apskāvu draudzeni.
E – Nu, Kristīne, esi gatava atkal atgūt savu dzīvi ?
Es – Vairāk kā jebkad !
Abas paķērām savas somiņas un izgājām no istabas, kur Elīzas mamma mūs jau sagaidīja ar kameru. Abas pasmaidījām un ļāvām sievietei iemūžināt mirkli.
- Lai jums veicas, manas mīļās meitenes ! – Elīzas mamma novēlēja, kad skrējām lejā uz mašīnu, lai stātos pretī pirmajam gadam vidusskolā.
