Neesiet lūdzu mīļie spoceni slinki un lūdzu izlasiet līdz galam ;) Raksts balstīts uz patiesiem notikumiem :)
Vēlviens interesants stāsts šeit... http://www.spoki.lv/mistika/Noladeta-eka/409451
Šausmu stāsts-Melnās pērles...22
243
3
Vēl nekas nebija sācies un nekas vēl nebija beidzies.Bija vasaras dienas pēcpusdiena.Pavisam parasta pēcpusdiena.Paēdu vakariņas,izgaju ar suni pastaigāties un iegaju dušā.Kas to būtu domājis,ka šī diena izmainīs visu manu dzīvi,visu manu likteni un jelkādus lēmumus,kas reiz tika pieņemti.Pēc dušas aptinusies ar dvieli sev apkart devos uz istabu.Zem basajām kājām jutu kaut ko graudainu,kaut ko izkaisītu.Mājas neviena nebija,tikai es un mans suns.Pieliecos lai apskatītu,kas tie pa graudiņiem zem manām kājām.Tās bija melnas pērlītes,kas bija izkaisītas visā gaitenī.Nodomāju,ka tas ir Robis,kam patīk visu graust un plēst un nočiepis manas mazās māsas krelles (Robis ir mans suns).
Devos tālāk,līdz istabai nebija atlicis daudz tikai pāris soļi,bet te pēkšni kaut kas krita pāri otrā stāva margām.Centos arī tam nepievērst uzmanību un atrast kādu izskaidrojumu,bet kad centos taisīt istabas durvis vaļā kāds tās turēja ciet.Man nekad nav bijis istabā krampis ar ko taisīt durvis ciet un kā jau iepriekš minēju mājas neviena nebija un arī neviens nevarēja atgriesties,jo bija braukuši ceļojumā.Es personisku iemeslu dēļ paliku mājās.
Reklāma
Pēc ilgiem pūliņiem man izdevās atvērt durvis.Protams,kājas bija stīvas un tas pat nebūtu īstais apzīmējums,mana sirds dauzījās un pirksti trīcēja.Šim vairs nebija izskaidrojuma.Centos sevi mierināt,uzvilku halātu,ieslēdzu mūziku un meklēju mobilo telefonu.Man ar kadu bija jaruna un obligāti.
Bet ar to viss nebeidzās.Uz galda un gultas gulēj nogriesti,melni mati.Tie nebija mani.Paņēmu rokās matus,vēlējos mest tos miskastē bet iegaudojās suns.Mati izslīdēja no rokas un es ar stīvām kājām gāju uz durvju pusi.Atkal kāds turēja durvis,man bija bail,telefona nebija,cilvēku nebija,suns gaudoja un es biju viena.Pēc kāda laika durvis pašas atverās un cauri gaitenim,pāri izkaisītajam perlēm aizslīdēja melna ēna.Raudāju,asaras bira šķita,ka esmu palikusi mēma un tad atceros.Sapni ko sapņoju pagājušjā naktī-sievieti ar melniem matiem,zaļām acīm un melnu kleitu.Sievietes bals bija auksta un tā teica-tu naksi man līdzi.
Pagāja dienas,nedēļas un viss norima.Precīzi pēc 6nedēļām un 6 dienām pēc baisā notikuma nomira mana māte.Arsts secinaja,ka tā bija sirds mazspēja.Es tam neticēju un nevēlējos ticēt.Mates līķi atrada tajā paša gaitenī kur tikai izskaisītas melnās pērles.Es raudāju un ilgi pārdzīvoju nerunajot par to kā jutās mana mazā māsa.Bet viens man nelika mieru-uz mana rakstāmgalda bija ieskrapēts teikums „TAS VEL NAV VISS”.Es dzivoju bailēs.Nepārtrauktās bailēs no visa un visiem.Kas notiks talāk?Kāds būs nākamais pārbaudījums?Dazas nedēļas atkal viss norima līdz kadu nakti dzirdēju savā istabā klusus soļus.Nebija vērts izlikties,ka guļu viņa zināja,ka man ir bail.Atvēru acis,viņai atkal bija mugurā melnā kleita.Viņas seju redzēju spogulī,viņa man bija uzgriezusi muguru.Bailes bija neaprakstāms,velējos bļaut,bet neuzdrošinājos.Šķita,ka viņa man nodarīs pāri par jebkādu pretošanos.Es klusēju,tikai skatījos un viņa tā pat.Pēc brīza viņa pazuda,neko neteigdama aizgāja.Es nevienam to nestāstīju.Daļēji dēļ tā,ka bija bail,daļeji,jo man varētu neticēt.
Reklāma
Turpinajās murgi,kuros viņa attēloja galvano varoni.Es nezinu kā ar to cinīties un kā ar to sadzīvot,jo pēc gada nomira arī mans vecākais brālis.Viņš cieta autoavārijā,kad kadu vakaru no darba brauca mājās.Ja es zinat kā iet viņai līdzi es to darītu tikai vēlos,lai viņa liek manus tuvos cilvekus mierā.Es vainoju viņu visā-mātes nāvē,brāļa nāvē un tajā,ka tēvs ir kļuvis par nebeidzamu alkaholiķi.Es darītu visu,lai tikai mana mazā māsa paliktu laimīgāka,bet šī melnā sieviete to neļauj.vai ziniet kādeļ?Es viņu izsaucu,kad man bija septiņi gadi. Ticiet vai nē,bet stāsts balstīts uz patiesiem notikum.Pati rakstīju tādēļ piedodiet,ja kaut kur ir kļūdas.:(
Tev patiks šie raksti
