13.nodaļa.
Renārs.
Es atgriezos mājās. Mani vecāki atļāva palikt savās mājās. Es atceros daudzus nelaimes gadījumus. Kā nomira Ilze, kā nomira Kriksis, un citi. Tas bija smagi. Man vienmēr bija sajūta, ka vainīga esmu es. Kaut gan, nav pierādījumi. Kad jautāju vecākiem, vai esmu slepkava, dēmons, viņi visu noraidīja. Man viss sāka atgriezties pa vecam.
Ir novembra vidus. Jāgatavojas kārtējām „Stockmann” lielajām ziemas izpārdošanai. Izdzērusi rīta tēju, es čāpoju uz darbu. Ejot gar kanālu, man gar acīm pārslīdēja atmiņas. Tas man vienmēr sekoja, lai kur es būtu. Viņas mani atgriež dzīvē.
Lēnām ejot gar kanālu, es domāju kā jūtās Ilzes vecāki. Viņu meita nomira jauna. Viņai bija tikai 19 gadi. Drīz viņai būtu palicis 20 gadu.. Tad domāju par to balsi, kas paziņoja par to, ka Ilze ir padauza. Viņa nekad tā nedarītu. Viņa lepojās par manām attiecībām ar Robertu. Šīs atmiņas nebija no labākajām.
Pēc darba, es atcerējos par kartiņu. Nolēmu, ka pie kanāla būs soliņš. Apsēdīšos. Izgājusi cauri tunelim, apsēdos uz soliņa. Paņēmu no somiņas kartiņu. „Mīļa, zaķīt, lūdzu, lūdzu piedod. Es nevelējos tev neko sliktu atsūtīt. Mani pārņēma niknums, kā tā sieviete mani centās apdullināt... Es tev nemeloju... Tavs runčuks - Roberts.” Es saplēsu kartiņu un izmetu to miskastē. Devos mājup. Kārtējā nelaimīgā atmiņa.
Es sadevusies rokās ar Robertu, gājām cauri kanālam. Mēs vēlējāmies doties uz Bastejkalnu, lai pabarotu pīles, bet, kad ieraudzījām šeit pīles vairumā, mēs nolēmām šeit arī palikt. Es lēni kāpu lejā, pie kanāla malas. Plēsu pa drusciņai maizīti. Iemetu maizi ūdeni. Ap vienu mazu maizīti sapulcējās vairākas pīles. Viņas cīnījās, kura būs pirmā pie maizes. Roberts pienācis klāt uzmeta gaisā vairākus maizes gabaliņus. Visi gabaliņi iekrita ūdenī. Visas, pīles apmierinātas, ēda maizītes gabaliņus. Es netālu no pīļu bara ieraudzīju, pīļu mammu. Es piegāju klāt. Paņēmusi noplēsu lielāku gabalu maizītes, pametu pīlei. Pīle paņēmusi maizīte, peldēja prom. Tikai tad ievēroju, ka tur otrā krasta malā ir pīlēni. Pīlēnu tētis bija ar viņiem. Es vēroju šo brīnumskaisto ģimenīti, un domāju, cik gan tas ir perfekti...
Šī laikam atmiņa bija vienīgā mīļā, ko esmu atcerējusies, bet viena laba atmiņa vienmēr nodzēš visas sliktās. Nonākusi līdz darbam, es devos iekšā...
***
Pēc darba, man atmiņā atausās par kinoteātri. Es iepazinos ar vīrieti. Nolēmu, ka mājās jāatrod viņa vizītkarte. Es skriešus devos mājās, lai varētu vien šo vīrieti sazvanīt. Es vēlos ar viņu iepazīties. Es vēlos būt laimīga, lai būtu vismaz kāds draugs. Protams, man bija jauna draudzene, bet es vēlos arī kādu vīrieti dzīve, kas man palīdzēs saprast vīriešus. Ja kaut kas izdosies varbūt mūsu starpā kaut kas būs...
***
Es meklēju, un meklēju viņa numuru. Viņa doto vizītkarti, bet tās nekur nav! Es iekritu gultā, un centos atcerēties, kurā somā vai jakā esmu ielikusi to vizītkarti. Es pēkšņi atminējos, kas es ieliku savā mētelī. Es vēlējos nest šo mēteli uz ķīmisko tīrītavu. Pieskrējusi pie mēteļa, atrodu tā vīrieša doto vizītkarti. Es vai aiz sajūsmas vēlos iespiegties. Bet es to nedarīju. Es sameklēju mobilo un iespiedu viņa numuru. Viņu sauc Renārs. Hm, ceru, ka netraucēšu viņu.
Zvanu. Pēc trīs signāliem viņš paceļ.
- Labdien, Jūs esiet sazvanījuši Renāru. Kas zvanītu lūdzu? – viņš laipni ierunājās.
- Ieva. – es pateicu.
- Ieva? Es nepazīstu nevienu Ievu... – viņš apjucis runāja.
- Nu, izstāstīšu situāciju, mēs iepazināmies kinoteātrī. Es raudāju par savu puisi.
- Ak, tu būtu Ieva. Paldies Dievam, ka neko ar sevi neizdarīji. – viņš uzsāka runāt ātrāk. – Vai vajag padomu? Varu palīdzēt jebkurā mirklī...
- Paldies. Es zinu. Es vēlētos ar tevi satikties. – es kļūstu možāka.
- Labi. Varam. Kur dāma vēlētos tikties? – viņš uzjautāja.
- Nu, kādi tev piedāvājumi?
- Nu... Tiekamies kafejnīcā „Vecrīga”. Norunāts.
- Jā. Cikos?
- Nu, pēc stundas. Paspēsi saposties?
- Būšu gatava. Ā, kamēr atceros, Renār tev nebūs iebildumu, ja mēs varētu šo vakaru divatā pavadīt?
- Nebūs. Man būs tikai patīkami pavadīt laiku ar tevi Ieva.
- Paldies. Tad uz drīzu tikšanos.
- Atā! – viņš pirmais nolika klausuli. Es noliku mobilo malā.
Es piegāju pie skapja. Es skatījos, ko es varētu uzvilkt. Paņēmusi džinsas un baltu džemperi ar V veida izgriezumu. Uzvilkusi paģērbu, devos uzlikt nedaudz kosmētikas. Es parasti uzskatu, ka jāizceļ ir tikai acis un mazliet lūpas. Nekādu tonālo. Ieliku auskarus. Sataisīju matus copē. Paņēmusi somiņu, sametu visu nepieciešamo. Devos uz koridoru. Uzvilku mēteli un zābaciņus. Aizslēgusi durvis, kāpu lejā.
Gāju gar Brīvības pieminekli. Es jutu, ka manī plosās uztraukums par satikšanos. Vienmēr esmu bijusi mazliet kautrīga, bet es zinu, ka man viss izdosies. Es jau biju nonākusi līdz kafejnīcai „Vecrīgai”. Kavēju tikai trīs minūtes. Es iegāju iekšā kafejnīcā. Es ieraudzīju Renāru. Es devos pie galdiņa. Pirms es paspēju pienākt klāt, Renārs mani...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Saulriets-14nodala/637852
