12.nodaļa.
Tukšums.
Dzirdu kliedzienus. Visi kliedz „Tu esi nāve!” Es meklēju runātājus. Man priekšā parādās daudz cilvēku un zvēru. Visu acis ir asinssarkanas. Es zinu, ka esmu redzējusi šos cilvēkus, bet kur? Es jutu ar katru saikni. Es stiepu roku pretī šiem cilvēkiem, cerībā uzzināt, kas es esmu, kad visi sāka kliegt griezošās balsīs. Jutu, ka kļūstu nedzirdīga. Es vairs nedzirdu nevienas viņu balsis. Es redzu tikai viņu atvērtās mutes. Dzirdu tikai čukstu. „Tu atdevi savas atmiņas. Es atdevu tev dzīvību... Dzīvo vien bez atmiņām. Sāc visu no jauna!” Atmiņas. Ko? Es neko nesapratu. Vēlos kaut ko pateikt, bet man nav balss. Es redzēju gaismu. „Ej uz gaismu, bet atceries, tu šo cilvēku acīs paliksi par nāvi, un tev jāuzzina kādēļ!!!” Es nezinu, kas vairs notika, bet pirms devos uz gaismu, redzēju līdzīgu būtni sev. Tā bija drausmīgs paskats. It kā es būtu dēmons. Iekšēji mana balss kliedza, ka esmu dēmons...
Es atvēru acis. Esmu palātā. Pamanīju uz galda zīmīti. Zīmīti vēlējos ņemt, bet pārdomāju. Ārā ir nakts. Es pieceļos no gultas un dodos pie loga. Es pētu apkārtni. Uz ielas mašīnu praktiski nav vispār. Es vēroju, dažus cilvēkus, kas lēnā gaitā kaut kur dodas. Devos atpakaļ uz gultu. Biju vienīgā šajā palāta, ja neskaita vēl vienu gultu. Es apsēdos uz gultas malas un sāku domāt. Kas par sapni tas bija? Ko tas nozīmē, ka savas dzīvības dēļ atdevu atmiņas. Es skatījos uz logu. Un domāju. Paskatos uz galdiņu. Atminos par zīmīti. Atveru to. Lasīju zīmīti. Lasot zīmīti, secināju, ka to rakstījuši mani vecāki. Tad man parādījās atmiņas.
„Mīļā? Kāpēc tev ir piezīme?” „Piedod, es tā negribēju. Es sajaucu matemātikas burtnīcu ar angļu valodas. Piedod. Es apsolu, ka tas neatkārtosies!” es sāku raudāt. Mani apķer tā sieviete, kas sevi dēvēja par manu māti. „Mīļā, nekas. Es zinu, ka tu to darīji netīši. Visiem gadās. Es tevi nesodīšu...” Un viņa paņēmusi dienasgrāmatu, parakstījās zem piezīmes. „Wow, cik skaists tev rokraksts. Es arī gribu rakstīt tikpat skaisti!” es pārstājusi raudāt, iesaucos. „Tu rakstīsi drīz arī skaisti, tikai jāattīsta savs rokraksts..”
„Mammu! Ieva atkal izlēja sulu uz grīdas!” „Tā nebiju ES!” es kliedzu. Brālis izlēja sulu, un vainoja mani. „Viņa melo!” „Nomierinās!” Es pat neko nedarīju, es biju asarās. „Viņš melo! Melo! Tu ticēsi viņam! Viņš vienmēr mani vaino, jo esmu adoptēta!” To pasakot, brāļa acis mirdzēja vaina. Es biju adoptēta. „Ieva... Nav tā! Jāni, atvainojies māsai un savāc savu izlietoto sulu. Tavā vietā es viņu aizstāvētu, jo viņa ir jaunāka un viņai nav vecāku līdzās bijuši...
Es turēju galvu. Es redzēju dažas atmiņas. Es biju adoptēta. Es apgūlos. Es secināju, ka tiešām esmu adoptēta. Bet viņi mani mīlēja un sargāja, kaut vai nebiju viņu bērns. Tomēr es jutu sirdī tukšumu. It kā būtu zudusi otra es.
Es pēc mirkļa aizmigu.
***
Pēc trīs dienām mani izlaida no slimnīcas. Vecāki noteica faktu, ka es palieku pie viņiem. Bet savu dzīvokli varēšu apmeklēt mantu dēļ. Pašlaik man jābūt ar viņiem. Jāatgūst atmiņa. Tomēr man patika. Izejot no slimnīcas, jutu aukstu vēju. Ārā ir ziema atnākusi. Sniega nav. Brālis burkšķēja kaut uz Ziemassvētkiem ir sniegs. Protams, es visu neesmu aizmirsusi, kaut ko atceros, un esmu atcerējusies. Es atceros to, ka mana māte mani pameta. Kāpēc, es nezinu. Atceros, ka mācos LU un strādāju T/C „Stockmann”. Kādus sīkumus atceros. Un atminos dažas atmiņas par savu bērnību. Ārsts ieteica atgriezties bērnības mājās, tas ir, pie maniem vecākiem padzīvot, lai atcerētos. Un jāierodas reize nedēļā uz pie ārsta uz pārbaudēm. Nu jā. Es aizrāvos stāstīt jums manu bēdu, nevis, kas notiek apkārt. Tagad pastāstīšu to brīdi, kad izgāju ārā no slimnīcas un izteikšu savas emocijas.
Izejot no slimnīcas, sajutu aukstu gaisu. Manās rudens apģērbā bija auksti, tādēļ pirmā pietura bija atgriezties savās mājās pēc siltām drēbēm. Iekāpjot brāļa mašīnā, braucām uz manām mājām. Es vēroju ielas. Visi cilvēki bija īgni un laikam pārsaluši. Dažu sejās bija manāms arī nogurums. Citu sejās manīju prieku. Prieks bija vairāk bērniem vai pusaudžu bariņiem. Braucot garām Vērmanes dārzam, mēs nogriezāmies. Pēc mirkļa bijām mājās. Izkāpjot ārā, es atpazinu šo vietu, pēc kuras arī sekoja atmiņu jūra...
Nonākusi līdz mājām, ievēroju kādu stāvu, kas staigā visu laiku. Izpētīdama stāvu uzmanīgi, secinu tas ir Roberts. Kā es atpazinu viņa vārdu. Viņš lūdzas apsargam, lai ielaiž. Apsargs viņu nelaiž. Viņš gaida mani. Viņš domā, ka esmu mājās. Es nezinu, kā lai tieku mājās. Bet es varu pagaidīt. Man visa nakts ir brīva un arī rītdiena. Nolemju aiziet uz kino. Pārbaudīju somā, vai maks līdzi. Ir. Lēnām dodos uz kino. Es atcerējos, kas bija Roberts. Viņš bija mans puisis, kas mani krāpa ar kādu blondu sievieti...
Es meklēju dzīvokli. Atrodu šo dzīvokli. Šī vieta man iepatikās, jo tuvāk skolai un arī darbam. Es grasos to īrēt, kad man paziņo, ka viņi nevar dot man šo dzīvokli. Pēc nedēļās viņi zvanīja man vai es vēlos iegādāties to dzīvokli. Es piekritu. Kad ierados savās jaunajās mājās, tā bija nesen remontēta. Es apmierināta, atvedu savas mantas. Es biju laimīga. Man bija savs dzīvoklis.
Es viegli biju pielikusi roku virs acīm. Mamma ar raižpilnu skatienu vēroja mani. Man sāpēja galva, bet tas bija tas, kas man deva spēku. Es atguvu atmiņu. Es sāku smaidīt. Māte ar tēvu neizpratnē vēroja mani. Es pasmaidīju.
- Es atceros... – un mani uzreiz apķēra ģimene. Tikai, vienu lietu neatceros, jo tas man palicis kā balta lapa. Jutu, ka daļa no manis ir dzēsta. It kā otrā es būtu sasaldēta uz nenoteiktu laiku. Es biju tukšā iekšēji sirdī, bet pilna prāta...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Saulriets-13nodala/637845
