-17-
Ko tu izdarīji, tu galīgi traks?, es viņam izmisušā balsī jautāju.
To ko vajadzēja, es taču tev teicu!
Bet priekškam, to vajag?
Es tevi mīlu, bet tu to nepieņem, saproti, un es turpināšu, cik vien ilgi tas būs vajadzīgs!
Bet kā? Ja tev uz vienas rokas ir ģipsis, bet uz otras mans vārds?
Sākšu graizīt visu pēc kārtas!
Nu, lūdzu nevajag, lūdzu nedari tā!
Bet tu negribi būt ar mani, es tevi mīlu, un ko man piedāvāsi darīt?
Nu visu ko nevajag jau sevi galināt.
Tad tu piekrīti?
Nu, nē, es nevaru es mīlu citu tu saproti?
Ritvaru?
Jā!
Nu, bet priekškam viņš tev viņš ir nūģis, stulbenis saproti?
Nē, nesaki tā, nerunā tā par viņu, es viņu mīlu, bet tu tu esi slims, tā kā tu tā neviens neuzvedās, neviens normāls cilvēks.
Viņš palika ļoti dusmīgs, un viņa seja pauda nelabumu, viņš piecēlās, un pienāca man klāt, es nobijos.
Ko tu teici?, viņš dusmīgām buļļa acīm skatījās man virsū.
Man bija ļoti bail es nezināju ko viņš darīs, bet saņēmos un skaļi atteicu:
Tu neesi normāls!!!
Viņš pagrūda mani, un es atsitos pret krēsu, tas bija šausmīgi, es nezinaju kas būs tālāk, un man tik ļoti sāpēja, man gribējās nomirt.
Es vēlreiz jautāju, ko tu teici?! Viņš ļoti niknā balsī jautāja.
Tu esi traks! Liec man mieru!
Es mēģināju piecelties, bet piecēlusies, nokritu atkal, jo stiprs viņa kājas trieciens tika man pa kāju, es mētājos uz zemes, un nezināju ko darīt. Es domāju, ka viņš mani nositīs turpat, bet tikko viņš man gribēja spert palātā ienāca medmāsa un ieraudzījusi briesmīgo ainu iespiedzās, es neko neteikdama ar grūtībām piecēlos, paķēru mantas un skrēju prom.
