-15-
Paskatoties uz zvanītāju, biju ļoti pārsteigta un nobijusies, Anna nesaprata, kas notiek ieraugot manu bālo seju.
A.Kas notika?
B.Paskaties kas zvana!
A. Edgars!, viņa klusi noteica. Cel takš!
B. Jā, klausos!
E. Čau, vari runāt?
B. Neilgi.
E. Nu redzēji, kas ar tavu draudziņu, tie vēl tikai pekstiņi, un pasaki viņam, ka viņš man salauza roku un pārsita degunu un tas viņam dārgi maksās.
B. Tu neuzdrīkstēsies neko vairāk viņam izdarīt, tas nazis bija jau pa traku, saprati?!
E. Un ko tu man izdarīsi, sīkā, nositīsi, zini visu var labot!
B. Kā?
E. Esi ar mani atkal un pamet to nūģi Ritvaru, tad es likšu viņu mierā!
B. Nē, tu esi pārāk slims, es ar tevi nekad nebūšu, saprati? NEKAD!
E. Ak, tā ja? Tad es uztaisīšu pašnāvību tevis dēļ.
B. Nē, tu ko galīgi slims, tiešām slims!
Es nometu klausuli, un uzreiz visu izstāstīju Annai. Viņa bija šokā, es jau arī, es nezināju ko darīt, teikt. Mēs ar Annu klusi gājām uz priekšu līdz nonācām līdz viņas mājām. Es no viņas atvadījos, viņa iegāja savā kāpņtelpā, bet es turpināju savu ceļu. Pa ceļam es domāju par Ritvaru, Edgaru, Annu, Dāvi un vispār par visu manu dzīvi. Attapos tikkai pie kāpņtelpas durvīm, iegāju, un tad iegāju dzīvoklī. Pasveicināju vecākus un devos pa taisno uz savu istabu. Es ilgi domāju par sarunu ar Edgaru un biju tādā kā sprostā. Es tiešām nezināju ko darīt, zvanīt Ritvaram vai varbūt Edgaram, vai vnk. neko nedarīt. Visu vakaru nosēdēju skatoties ārā pa logu, neko neizmācijos, bija protams slikta sajūta, jo zināju, ka rīt skolā būs vieninieki, bet man tomēr svarīgāk bija visu apdomāt. Man pēkšņi atnāca isziņa no Edgara.
Nu, čau, mazā, ko izdomāji, atkal būsi ar mani?
Man bija lielas dusmas uz viņu par to ko viņš izdarīja Ritvaram.
Nē, nebūsim nekad!
Es ar drebošām rokām uzrakstīju isziņu atpakaļ, jo nevar jau zināt ko viņš var nodarīt man, un nākošā isziņa no viņa pienāca jau pēc minūtes.
Nu tad es sākšu graizīt savas vēnas pa vienai kamēr nepateiksi, jā,!
Tas mani ļoti šokēja!
Nē, nedari to, pat nedomā, es, es vnk...... man jāpadomā, tikai nedari tā.
