-14-
No rīta kā parasti piecēlos, nomazgājos, pāēdu, saģērbos un devos uz skolu. Skolā tikko satikusi Annu viņai izstāstīju visu un viņa bija šokā. Todien Edgars skolā nebija, nezinu vai tas bija tāpēc, ka viņam ģipsis, vai tāpēc, ka viņam kauns, bet man godīgi sakot bija vienalga. Pēc skolas mēs ar Annu devāmies uz veikalu, nopirkām Ritvaram mandarīnus, sulu, jogurtus. Pēc veikala mēs uzreiz devāmies pie Ritvara uz slimnīcu, atnākušas noģērbāmies un iegājām viņa palātā, Anna viņam pasniedza iepirkumu maisiņu.
Čau, Anna kautrējoties sacīja.
Čau, arī es piebildu.
Sveikas, viņš mums laipni atbildēja.
Kā tev klājas?, mēs abas jautājām.
Viss kārtībā, ārsts teica, ka parīt varēšu doties mājās, viņš ar smaidu acīs noteica.
Labi, Anna tu nevarētu iziet lūdzu, man vajag parunāt ar Bellu, Ritvars ar nopietnu sejas izteiksmi sacīja.
Jā, protams, gaidu ārā, Anna noteica un prom bija.
Kāpēc tu tā izdarīji?, es jautāju.
Ārā gaida Dāvis, un viņi varētu iepazīties.
Ā, nu sk. Un ko mēs darīsim kādas 10 minūtes, kamēr viņi pietiekami sapazīsies?, es ar smīnu jautaju.
Nu es nezinu mazā ko gribi darīt, varbūt sāksim ar bučiņu? Jviņš skaisti raugoties manī jautāja.
Var jau mēģināt, es piegāju tuvāk.
Un tad sekoja liels, kaisls skūpsts, mēs vēl pasēdējām parunājām, es atvadījos un pateicu, ka noteikti rīt atnākšu tikai viena, un izgāju no palātas. Izejot ieraudzīju, ka Dāvis dod kautkādu lapiņu Annai, es neko nesapratu, tikai noteicu:
Dāvi, vari iet!
Jā, paldies, viņš piecēlās, apkampa Annu un iegāja palātā.
Ko viņš tev iedeva?, es ātri pajautāju.
Savu nummuru, man liekas es viņam patīku, un viņš man!, viņa ļoti pacilātā balsī man teica.
Visu ceļu uz mājām viņa man stāstīja par Dāvi, bet mūsu sarunu pārtrauca mana telefona zvans.
Turpinājums sekos J
