Tā nebija pirmā diena, kad satiku šo jauno, stipro sievieti. Biju redzējusi viņu staigajam apkārt un priecājamies par jaukajām dienām, par putniem, kas skaisti čivināja un par laiku, kas strauji ritēja uz priekšu. Viņa piesaistīja manu uzmanību ar to pozitīvo starojumu, kas starojās no viņas miesas, acīm un ķermeņa valodas. Viņa bija BRīVA.
Un tieši šodien, kad redzēju, cik sagrauta ir šī sieviete, kas spēja mani iedvesmot katru dienu, es nenocietos un jautāju, kas noticis. Lai gan uz reizi viņa man nevelēlējās neko atbildēt, saruna iesākās lēnām...
"Piedodiet, ka nespēju jūs šodien iedvesmot. Man vienkārši apnicis ar smaidu raudzīties cilvēkiem acīs. Apnicis, " viņa nopūtās..."aizmirst par sevi. Es katrā lietā redzu brīnumu, kas manu sirdi apvij ar neizsakāmi siltu, neredzemu segu, kas ļauj maniem sejas vaibstiem atvērties smaidā...Bet šodien es vēlos uz lietām paraudzīties kādas tās ir. Redzēt cilvēkus uz ielām, kas lūdz maizi, lai spētu remdēt savu izsalkumu, saprast, ka mūsu pasaulē dzīvo miljoniem bērnu, kuriem nav vecāku, kuri cieš badu un kuri ir smagi slimi, es gribu dzirdēt, kā kāds kliedz PALīGā... es vienkārši šodien to vēlos, jo dienās, kad daudziem veltu savu smaidu, laimi, es to visu neredzu, cenšos no ta visa paslēpties, izvairīties... Tādās dienās, man pašai sirdī ir auksti... Jūs cilvēki pat nespējat iedomāties, kas laikā, kad esat tik priecīgi, pasaulē notiek... Kāds mirst... kāds dzimst, kāds mokās... kāds ir bezizejā, kāds neredz iemeslu, lai smaidītu, kāds cenšas pieņemt lēmumu, kāds vaigu sviedros cīnās par savu dzīvību, kāda sieviete cenšas pieņemt lēmumu par jauno dzīvību, kas aug viņā, būt vai nebūt, kāds sevi nosoda, ka nav bijis(usi) labs(a) tēvs/māte saviem bērniem, kāds neko vairs nesaprot, kāds mēģina kādu izglābt, kāds nogalina, bet kāds smaida, cik dzīvē viss ir viegli... Vai saprotiet par ko es runāju... Es gribu, lai esmu dzīva, lai saprotu visas šīs lietas... un beidzu aizmirst par lietām, kas IR man apkārt...Gribu atvērt acis, paīstam... "
Pēc tā ko šī jaunā sieviete man teica, es vairs nespēju runāt...
Tagad sapratu ciešanas viņas acīs... Un kāpēc viņa nekad nesūdzējās par sāpēm...
