Satikšanās...2

Viņa pastaigājās pa parku, gluži tikpat lietainā rudens dienā kā šī. Toreiz viņa vēroja kā bērni lēkā pa pelķēm un priecājas par vēja rotaļu ar lapām. Parks itnemaz nešķita tumšs un drūms, lai arī to ieskāva milzīgi ozoli, kuplas kļavas un vēl citi ļoti masīvi koki. Meitene uz šo koku fona šķita tik maza, ievainojama un trausla. Ejot pa parka celiņiem viņa vēroja, kā dabu pamazām pārņem rudens, kā cilvēki priecājās par dabā notiekošajiem procesiem... viss šķita tik idillisks un skaists, viņa nevarēja vien beigt priecāties par rudeni,

līdz ieraudzīja kaut ko, kas piesaistīja viņas uzmanību – uz soliņa sēdēja kāds puisis. Ejot tuvāk viņa ievēroja, ka viņš cenšas valdīt asaras. Viņa piegāja klāt un pasniedza viņam kabatlakatiņu, puisis bija nedaudz samulsis, bet ne noraidošs. Viņai jautāja vai drīkst piebiedroties viņam un apsēdās. Viņa centās uzsākt sarunu un vaicāja, kāpēc tik lietainā pēcpusdienā viņš sēž šeit viens pats? Puisis, valdīdams asasras, negribīgi, bet tomēr sāka stāstīt savus patiesos iemeslus. Viņš esot pašķīries no savas meitenes, jo viņa visu laiku viņu ir izmantojusi kā brīvā laika aizpildītāju un tajā pašā laikā gulējusi ar kādu citu.

Tā viņi divi vien sēdēja parkā un sarunājās, līdz attapās, ka jau pamazām, viena pēc otras sāk iedegties laternas, kas parku padarīja vēl šarmantāku, arī lietus bija pārstājis līt. – Cik ātri ir pagājis laiks, laikam mums vajadzētu doties uz mājām – sacīja meitene, - Ļauj man Tevi pavadīt mājās, kā pateicību par to, ka uzklausīji manu bēdu stāstu, sacīja puisis un meitene, vien mulsi pasmaidot, piekrita.

Dodoties mājās viņi visu ceļu sarunājās tā it kā būtu pazīstami jau ļoti sen. Tas šķita tik dīvaini. Nonākuši līdz meitenes mājām abi draudzīgi atvadījās un meitene iegājā mājā. Ienākdama telpas meitene aši novilka slapjās drēbes un uzvilka kokvilnas krekliņu un bikses. Viņa pagatavoja sev karstu tēju un apsēdās uz sofas pie loga. Vērojot ārā notiekošo,viņas prātā pazibēja doma, ka iespējams nekad vairs šo puisi nesatiks. Viņi visu laiku bija sarunājušies un čalojuši visu ceļu, bet viņa pat nebija pajautājusi viņa vārdu, aptverot to, viņa saprata, ka ir zudusi jelkāda cerība, viņu satikt...