Esmu nākusi no pazemes, no vietas, kur valda ciešanas un mokas, tā ir visdrūmākā un tumšākā vieta, ko cilvēka prāts var iedomāt, tur nav gaismas, tikai pelēka dūmaka, kliedzošas dvēseles, pašnāvnieki, zagļi, noziedznieki un grēcinieki. Kuri, ir nonākuši šai vietā pēc savas nāves. Tieši tā – Ellē, un es nāku tieši no turienes, esmu Sātana meita Liesma.
Cilvēkiem ir nepareizs priekšstats par Elli. Tā nav Grēku pilsēta, kurā var turpināt savus grēcīgos un netīros paradumus, ko esat iesākuši Virszemē, šeit jūs sagaida mūžīgas mokas un ciešanas, tas ir briesmīgi un šeit nav nekādas žēlastības, es pat teiktu, tās ir tīras šausmas, kas notiek ar cilvēka dvēseli, ja tā ir nonākusi Ellē. Kaut arī esmu pati Ļaunuma meita, man ir smagi noskatīties, kā mokās cilvēciskās dvēseles. Jūs zināt cik briesmīgi ir klausīties šaušalīgajā murdoņā, žēlabās un kliegšanā? Kliedzieni līdzinās sāpēm, vaimanām, lūgums pēc palīdzības, bet neviens nenāks tai pakaļ, lai glābtu to, kaut gan ir bijis tāds gadījums. To man stāstīja tēvs, kad biju vēl pavisam maza. Tas ir bijis vairākus gadsimtus atpakaļ, kad kāds vīrietis, kurš bija izpelnījies ieeju Paradīzes Vārtos, bija nāci pakaļ savai mīļotajai, kura neizturēja sava izredzētā nāvi, padarīja sev galu, jo nespēja ar to samierināties, un viņš vēlējās izvilkt savas mīļotās dvēseli no Elles un aizvest sev līdzi uz paradīzi, lai varētu būt kopā, tāpat, kā virszemē. Tēvs bija briesmīgi pārskaities, ka viņa valstībā ir uzdrošinājies kāds ienākt no Paradīzes, bet vīrietis bija atbildējis stāvot pie Elles vārtiem:
-Dievs mani nespēja atturēt no ceļa uz Elli, Sātans ne tik neapturēs, lai paņemtu to dvēseli, kas nepieder viņam!
-Nu, ja Viņš neapturēja, tad es ar nestāšos tev ceļā, - noteica tēvs un sagādāja viņam tādas grūtības, ar kurām netiktu galā ne dzīvais, ne mirušais cerība, ka atstās šo vietu un savas mīļotās dvēseli. Bet viņš nepadevās, viņš peldēja pa slīkstošo dvēseļu upi, kas ķērās pie laivas malām, viņam sākās halucionācijas, bet viņš nepadevās un turpināja ceļu tālāk, neskatoties uz grūtībām, un nepareizajiem tēliem, kas stājās viņam ceļā. Viņš cīnījās ar uguns suņiem un citiem Elles mošķiem, kas apsargāja vārtus, nekas viņu neapturēja. Ticis pie Elles vārtiem viņš kliedza:
-Tagad atdod to, kas nepieder tev! – Tēvs atvēra vārtus personīgi, lai redzētu šo varoni, kas metis pašam Nelabajam izaicinājumu.
-Nāc man līdzi, - tēvs teica un aizveda viņu, kur atradās viņa mīļotā.
-Ja tev izdosies viņu vest pie saprātīgas domāšanas, tad varēsiet iet, nestāšos jums ceļā, jums būs brīvs ceļš uz Paradīzi.
Tas bija gandrīz neiespējami, jo viņa viņu nepazina, viņa dzīvoja savā pasaulē, kuru viņš nekad nebija redzējis, tāda bija viņas pasaule pēc viņa nāves. Viņa dzīvoja savā mājā, kas bija kājām gaisā, tiešā šai vārda nozīmē, viņas domās bija pilnīgs bezsakars un bezjēdzība, nekādas saprašanas par to, kur viņa atrodas patiesībā. Bet īsta mīlestība, tomēr ir spēcīgāka par visu, viņam izdevās viņu pārliecināt, un atvērt acis uz realitāti. Tēvs to redzot bija pārsteigts un turēja doto vārdu, un viņi kopā devās no Elles uz Paradīzi.Tā bija viena vienīgā reize, kad kāds bija atnācis pakaļ dvēselei, bez kuras nespēja dzīvot pat pēc nāves.
Virszeme no Elles neko daudz neatšķīrās, tāda pati murdoņa, troksnis un burzma, vienīgais labums, ka te ir gaišs un tīrs gaiss, toties mašīnu benzīna smaka atgādināja dvēseļu dedzināšanu., kas , protams, ir daudz briesmīgāka, cilvēka deguns to noteikti neizturētu, bet atšķirībā no Elles, šeit bija dzīvība, laimīgas cilvēku sejas, smiekli un mīlestība. Emocijas, kas cilvēkus padara tik vājus un neaizsargātus.
Cilvēki uz mani raidīja interesantus skatienus, kā nu kurš, citi ar sajūsmu, citi ar izbrīnu, droši uzmanību piesaistīja mani koši sarkanie mati un tādas pat krāsas apģērbs, izskatījos pēc staigājošas liesmas. Manuprāt, nekā īpaša, jo cilvēki paši staigā diezgan interesantos apģērbos, kas man uzdzen smieklus.
Iegāju lielā ēkā, un ieskrēju pirmajā liftā, kura durvis bija nu pat atvērušās, un tikko tās aizzvēros, es acumirklī atrados kāda vīrieša kabinetā un sēdēju viņa krēslā pie rakstāmgalda, ar muguru pret viņu, bet pats staigāja pa kabinetu, runādams ar kādu asos toņos. Beidzis sarunu viņš skaļi noteica:
-Nolādētais sātana izdzimums! – Tad es pagriezos, ērtajā krēslā, pret viņu un jautāju:
-Jūs par Sātanu esat sliktās domās? – Vīrietis satrūkās un iesaucās:
-Sasodīts! Kā Jūs te iekļuvāt?
-Jūs mani nemanījāt, bijāt pārāk aizņemts, runājot pa telefonu.
-Un kādā jautājumā?
-Gribēju atstāt savu vizītkarti, ja rodas problēmas – zvaniet, - uzliku uz galda melnu plastikāta kartīti ar sarkanu uzrakstu: „Labklājības Dienests”; tel. 666666, un izgāju no kabineta. Vīrietis piegāja pie galda, izlasīja vizītkartes saturu un noteica:
-Tāds numurs tak neeksistē, - un izmeta vizītkarti.
-Nu, nu, gan tu vēl pasauksi Sātanu, - noteicu pie sevis.
Patiesību sakot, meklēju nelaimīgus cilvēkus, kas par labāku dzīvi būtu gatavi šķirties no savas dvēseles, manuprāt, godīga apmaiņa, gribi dzīvot laimē, bagātībā un bez bēdām, lūdzu, tāda iespēja ir, tikai atdod man savu dvēseli, un tev būs viss, ko vien vēlies. Kristiešus un dievbijīgos es neaiztieku, tie ar savām nelaimēm vēršas pie Dieva, bet tie, kas nav Dieva kalpi, tiem, es dodu reālas iespējas, dzīvot tā, kā viņi to vēlas. Ir daudz cilvēku, kas ir pārdevuši savas dvēseles par dažādiem niekiem, laimestu loterijā, vai miljonu, pārsvarā tās ir mantiskas vērtības, bet kas gan ir cilvēks bez dvēseles – nekas, plika vai apģērbta miesa. Pēc nāves, protams, viņš nonāk Ellē neatkarīgi no sava dzīvesveida, jo cilvēkam bez dvēseles ir slēgti Paradīzes vārti uz mūžu.
Manu uzmanību piesaistīja kāda vīrieša domas, kas nebija apmierināts ar savu ikdienu. Jā, es spēju dzirdēt cilvēku domas, tāpat kā Dievs, mēs zinām visu par saviem cilvēku likteņiem, tikai Sātans tiek nomelnots un uzskatīts par slikto, bet tā es neteiktu. Vienkārši mēs esam atšķirīgi, un mēs darām katrs savu darbu. Dievs ir atbildīgs par kārtību pasaulē, bet es savukārt, par cilvēku labklājību, un atceries – nav ļaunuma bez labuma un otrādi.
Viņš bija viens, it kā iesprostots starp fantāziju un realitāti. Nekāda dzīves prieka, gaišuma, un viņš nevērsās pie Dieva, viņš bija viens pats ar sevi un savām domām, it kā saukdams pēc palīdzības, tā man bija iespēja noslēgt labu darījumu. Viņš taisījās iziet no mājas, lai pabūtu ar savām domā svaigā gaisā, kur es nolēmu viņu sagaidīt. Izvēlējos mīlīgas meitenes izskatu, maiga blondīne, nē brunete, viņam taču nepatīk blondīnes. Kas attiecās uz izskata maiņu, tad man tas īpaši nepadevās, vienmēr sanāca kaut kas uzkrītošs un košs. Stop, šis būs īstais, piemērots apģērbs pastaigai pa parku. Mati zirgastē, tops un džinsi, ideāli. Apsēdos uz soliņa, sagādāju sev alu un cigareti, un gaidīju savu „darījuma partneri”, kurš jau tuvojās parkam ar pāris stikla alus dzērieniem. Viņš nesteidzīgi nāca, tuvodamies soliņam, uz kura sēdēju un, izlikdamās viņu neredzam, kad bija pienācis pavisam, pajautāju:
-Atvainojiet, vai neatrastos šķiltavas?
-Jā, protams, - viņš nolika uz soliņa savu pirkumu un meklēja pa kabatām uguni, atradis, aizdedzināja man cigareti.
„Sātaniski skaists sievišķis”,- viņš domāja pie sevis, taisīdams vaļā alus pudeli.
-Vai jūs nevarētu attaisīt arī manējo? – centos būt sasodīti pieklājīga, bet ilgi es to neizturēšu. Paņēmis pudeli ar šķiltavas palīdzību, taisot vaļā, korķis atsprāga un trāpīja viņam taisni pa pieri un ar alu aplēja sev biksēs, protams, tas bija mans darbs.
-Velna būšana! – viņš noteica, slaukot bikses.
-Bieži piesaucat Sātanu?
-Gadās, bet reizēm piesaucu arī Viņu, - atbildēja, rādīdams ar pirkstu uz debesīm, un turpināja:
-Bet ne viens, ne otrs nevar man palīdzēt.
-Varbūt neesat pienācīgi lūdzis?
-Beidziet, jūs taču neticat tām muļķībām par Dieva un Sātana esamību?
-Ticu gan.
-Neticami! – viņš iesmējās.
-Kas tur tik smieklīgas?
-Es ticu tikai lietām, ko redzu, kurām var pieskarties, tikai tad tas ir īsts, viss pārējais ir pliki suņa murgi, fantāzija vai kā citādi.
-Tātad tu gribi redzēt?
-Un tu to vari pierādīt?
Mēs nemanot pārgājām uz „Tu”, un man tiešām gribējās viņam pierādīt, ka Sātans tiešām pastāv, bet nezināju kā, lai neaizbaidītu. Protams, iespēju bija daudz un dažādas, bet kaut kas mani no tā atturēja, mani kaut kas viņā tik ļoti piesaistīja, ka grūti atrast vārdus. Viņš bija neparasti noslēpumains, un man gribējās atklāt šo noslēpumu, tāda sajūta, ka viņš ir saistīts ar nelabo. Pēc izskata glīts kā eņģelis, noslēpumainais skatiens, kas urbās cauri miesai, un pagaidām negribēju atklāt, kas esmu, gribēju uzzināt ko vairāk par viņu, kaut arī es zināju viņa domas, un visu par viņa dzīvi, kaut kas, tomēr nebija skaidrs, un es gribēju to noskaidrot.
-Kad pienāks laiks, es tev pierādīšu, - teicu, skatīdamās viņa noslēpumainajās acīs. Tā mēs sastingām uz brīdi, un, nenovērzdams skatienu no manām acīm viņš pie sevis domāja: „Šajās acīs varētu lūkoties visu mūžu, tik neparastas kā smaragda akmens.” Hm, mūsu domas ir mazliet līdzīgas, un tad viņš pārtrauca klusumu:
-Interesanti, kā tu to taisies izdarīt.
-Tad redzēsi, - un parādīju viņam mēli. Un atkal klusums, un skatieni sastapās, bet tad atkal jautājums:
-Kas tu esi? Nekad neesmu tevi te redzējis, - un viņa balss pilnīgi izmainījās, tā bija skanīga un maiga, likās, ka tā nomierina, un es sajutos neparasti. Es pavisam aizmirsu par vārdu, nevarēju taču stādīties priekšā kā Liesma.
-Ella, pateicu pirmo, kas iešāvās prātā.
-Rons, - viņš nosauca savējo un turpināja iztaujāt:
-Bet ko tu dari šai Dieva aizmirstajā pilsētā?
-Ceļoju. Garām braucot.
-No kurienes esi?
„Tev to labāk nezināt”, pie sevis nodomāju un atbildēju:
-No tālienes.
Viņš pasmaidīja un turpināja:
-Kur esi apmetusies?
-Viesnīcā, - tikai nezināju vai te tāda vispār ir. Bet viņš atkal iesmējās:
-Te nav viesnīcas.
-Nuuu, īrēju dzīvokli, vai tad tas nav viens un tas pats, - mēģināju izlocīties no saviem meliem.
-Ne gluži, - viņš atbildēja.
-Kāpēc tu mani izprašņā, esi prokurors? – Dīvainā kārtā sāku palikt nervoza.
-Šeit reti kāds iegriežas, varbūt tāpēc. Te ir skumji un garlaicīgi, vienkārši gribās ar kādu parunāt.
-Tu esi vientuļš, neprecējies, tev ir daudz brīva laika un nenodarbojies ne ar ko, gribi tikt prom no šeienes, bet ir šādas tādas grūtības, tāda sajūta, ka esi te iesprūdis uz nenoteiktu laiku, - mēģināju pievērst viņa uzmanību. Viņš it kā apstulba un tad jautāja:
-Kā tu to zini?
-Es par tevi zinu visu.
Tagad viņš izskatījās nesaprašanā, bet pēc īsas klusuma pauzes teica”
-Par to gan es šaubos.
-Tevi kāda bija ļoti sāpinājusi, un pameta tevi jūsu kāzu dienā, un aizlaidās ar savu bijušo.
-Kā tu to zini?! – Tagad viņš izskatījās pārsteigts, pat mazliet nobijies.
-Negribu tevi biedēt, tāpēc labāk iešu. Piecēlos no soliņa, paspērusi pāris soļus, Rons mani apsauca:
-Ella, pagaidi! Tu neatbildēji.
-Es taču teicu, ka zinu par tevi visu.
Rons nāca man pakaļ un nelikās mierā:
-Bet no kurienes? Kā? Tu mani izspiego?
Apstājos, pasmaidīju un teicu:
-Var teikt arī tā.
-Kam tev tas vajadzīgs? Un kas tu esi?
-Tam ir savi iemesli, kurus tu nesapratīsi. Ak, jā, tu tam netici.
-Kam es neticu?
-Atvaino, bet man jāiet, - gribēju mazliet pamocīt neziņā
-Kā tevi var atrast? – Rons sauca nopakaļ.
-Piezvani man.
-Es nezinu tavu telefona numuru.
-Tas ir ļoti viegls, atcerēsies –seši sešinieki.
-Tu tak joko, vai ne?
-Izskatās?
Rons palika stāvam kā zemē iemīts, viņa domās dzirdēju mulsumu: „Seši sešinieki? Viņa droši grib mani atšūt...”, neļāvu pabeigt viņa domu un uzsaucu:
-A tu pamēģini.
„... tas taču nav iespējams!” – Viņa domās skanēja neticība.
Protams, dzīvoklis man nebija vajadzīgs, es acumirklī varēju nonākt jebkurā vietā uz Zemes vai pazemē, bet nekur nav tik labi kā mājās, bet tur mani sagaidīja pārskaities tēvs.
Daudzi Sātanu iedomājas kā melnu ragainu būtni, bet tā nemaz nav. Ragi gan viņam ir, tas tiesa, tikai izskatās pēc cilvēka, dusmās viņa ādas krāsa kļūst sarkana, ka nobriedušam tomātam un ragi liesmās, tieši tāds viņš mani sagaidīja.
-Kāda Velna pēc, ka tev darāms virspusē? Labi zini, ka tava vieta ir šeit, - tēvs kliedza uz mani, un no viņa nāsīm kūpēja dūmi, un viņa stāvu pārņēma liesmas. Viņa liesmojošās acis vērās manī un gaidīja paskaidrojumus.
-Meklēju cilvēkus, kam nav vajadzīgas savas dvēseles.
-Tu labi zini, ka tev ir aizliekts rādīties virszemē, - viņa balss atguva normālu toni, kas vairs nedārdēja pa visu pazemi, tur virszemē droši sākās zemestrīce no viņa dusmām, un sāka mazliet nomierināties.
-Vai tad pats neesi bijis Virszemē?
-Esmu, bet tas nenozīmē, ka tev jādara tas pats. Tur augšā ir bīstami, saķersi vēl kādu kaiti.
-Tēt, es būšu uzmanīga. Apsolu.
-Kā tu nesaproti, bērns, Virszeme nav domāta priekš Elles radījumiem, bet gan cilvēkiem, un mums nav tiesību iejaukties viņu likteņos.
-Mēs tāpat to darām, kāda nozīme, kur to darīt no šejienes vai no turienes.
-Varbūt tev taisnība, bet esi ļoti uzmanīga, nesadari muļķības, nemēģini nevienam palīdzēt, tas nav tavs darbs. Kādam palīdzēt, tas tev no mātes, tai bija laba dvēsele.
Par manu māti mēs vairs nerunājām, tikai tad, kad biju maza, zinu tikai to, ka viņa bija cilvēks. Viņa pārdeva dvēseli Velnam par iespēju būt mātei, jo viņai nevarēja būt bērnu, viņa iemīlējās pašā nelabajā, manā tēvā un liekas, arī viņš viņu mīlēja, savādāk jau nebūtu manis. Māte nomira dzemdībās, unmātes dvēsele nonāca Paradīzē, tā bij ka sava veida apmaiņa ar Dievu, jo viņa bija kristiete, bet Dieva spēkos nebija piepildīt mātes vēlēšanos, un par šo apmaiņu tēvam nebija iebildumu, viņš nevēlējās, ka viņās mīļotās dvēsele mokās mūžīgi, vel jo vairāk, viņam biju es.
-Es tikai gribu kādu dvēseli, tas arī viss, - atbildēju tēvam, pirms viņš aizgāja.
Jau atkal tā murdoņa un klaigas, nespēju to izturēt. Elles plašums ir neizmērojams, ir vietas, kur ir klusāks. Kur dzīvo liesmas uguns un karstums, dažādu krāsu uguntiņas: zilas, zaļas, sarkanas, kas lidinās milzīgā ātrumā, veidojot tauriņus un lidojošus uguns putnus, skatus un ainavas. Šī ir mana pasaule, kurā es varu aizmirst par visām Elles problēmām, par kaucošajām un nelaimīgajām dvēselēm, kuras nekas neapklust.
Pēkšņi mani interesēja, ko dara Rons. Nezinu kāpēc, bet šis vīrietis mani piesaistīja kā vīrietis, nevis kā dvēseļu medījums. Viņš nelīdzinās nevienam cilvēkam, kas dzīvo virszemē. Viņa noslēpumaini domīgās acis, kas atgādināja šalkojošu okeānu, tik dziļas kā bezdibenis, kas pasaka visu, bet tajā, pat laikā neko. Mīlīgais smaids un bedrītes vaigos, kas padara viņu jauku kā eņģeli. Un tumšie izspūrušie mati tam piedod bērnišķīgumu un bezrūpību. Viņa domas nesakrīt ar uzvedību, tajās valda haoss, bardaks un neskaidrība, bet no ārpuses tik mierīgs un nosvērts, nesatricināms. Viņu nomāc sāpes, kas vēl nav sadzijušas un rimušās, ka man gribās palīdzēt viņam no tām atbrīvoties.
Manas gaiši zilās liesmiņas izveidoja lielu spoguli, kurā es vēroju visu, kas notiek Virszemē, šajā gadījumā mani interesē Rons. Viņš gulēja atlaidies gultā, rokas salicis aiz galvas un pie sevis skaitīja:
-Seši, seši, seši... neticami.
Pēkšņi viņš pieleca sēdus, paņēma rokā mobilo un uzspieda sešus sešiniekus un teica:
-Nē, tas ir kaut kāds stulbums, viņa noteikti mani izāzēja kā muļķi un es uz to padevos. Kaut gan dīvaini, izņemot mani, to sievieti neviens nebija redzējis, un plisētā arī viņa nav apmetusies. Parādījās un pazuda. Kas viņa bija? Ella, kur tu tagad esi?
Tagad man gribējās paspēlēties un paskatīties uz Rona reakciju. Uz zilo liesmu izveidotā spoguļa nospiedu uz Rona adreses, kas automātiski nogādā signālu uz Virszemē uz mobilo telefonu. Tie ir pazemes triki. Rons ieskatījās telefonā, pielēca kājās, iesvieda telefonu gultā, un pats atgāja nost.
-Tas nevar būt, - viņš noteica, tad saņēma drosmi, un pacēla klausuli, un izbijies jautāja:
-Klausos.
-Es tevi ļoti nobiedēju?
-Ella?! No kurienes tu zvani?
-Nedomāju, ka tu to gribi zināt.
-Tas noteikti ir kaut kāds triks ar kompjūteru.
-Te nav nekādu triku.
-Bet tas tak nav iespējams, tam jābūt kādam loģiskam izskaidrojumam, - Rons runāja un nervozi staigāja no vienas istabas gala līdz otram.
-Tam ir loģisks izskaidrojums, tikai tas tev var nepatikt. Tu taču netici nedz Dieva ne Sātana esamībai?
-Neticu gan. – Rons uz brīdi apstājās, un tad atkal staigāja šurpu turpu.
-Tu vari apsēsties, nomierināties un nestaigāt? – To dzirdot, Rons kļuva gluži mēms, viņš apsēdās un sāka skatīties apkārt, tad piecēlās un apstaigāja visus istabas logus, un aizvēra aizkarus, piegāja pie durvīm un aizslēdza tās.
-Kāpēc tu mani izspiego?
-Tu pats to prasīji. Es nāku tikai pie tiem, kas prasa manu palīdzību, - un man apnika runāt, kad viņš mani neredz, nolēmu uztaisīt pārsteigumu, un parādīties viņa dzīvoklī, Rons, protams, mani nemanīja, stāvēju viņam tieši aiz muguras, savā elliskajā izskatā, koši sarkaniem matiem, smaragdzaļām acīm, un, lai viņam nepiemestos sirdstrieka, cilvēciskā apģērbā.
-Es neprasīju tavu palīdzību, - viņš runāja mobilajā.
-Vai tad tādas nebija tavas domas?, - ierunājos viņam gandrīz pie auss, un atkāroju viņa domas:
-Jāprasa Sātanam palīdzība, lai tiktu no šejienes prom un varētu dzīvot normālu dzīvi, tikai tas ir bezcerīgi. – To dzirdot, Rons apgriezās, atkāpās atpakaļ, paklupa un iekrita gultā, kas atradās viņam aiz muguras.
-Vo velnos! – Rons iesaucās.
-Te nu es esmu, lai nokārtotu tavu dzīvi.
-Velns, lai parauj, kā tu te tiki iekšā, un kas tu esi?!
-Vēl šodien tev patika manas acis, un nav pat vakars pienācis, ka tu mani jau aizmirsi? – gāju viņam lēnām klāt, bet viņš rāpās dziļāk gultā, un teica;
-Viņai bija melni mati.
-Ak, jā. Pavisam piemirsu, - uzsitu knipi, mani no galvas līdz kājām pārņēma liesmas, un es jau izskatījos tāpat kā šorīt parkā, un jautāju lēnām tuvodamās:
-Šitāda es tev patīku labāk? – Ronam mute bija vaļā un acis pieckapeiku lielumā, viņa domās bija jūtams izmisums: „Dievs žēlīgais, man laikam rādās.”
-Ak, Dievs žēlīgais? Vēl šorīt tu piesauci Sātanu.
-Tu gribi teikt, ka....
-Jā. Lasu cilvēku domas, bet tikai to, kuri nav kristīti, tāpēc nomierinies, es tev neko sliktu nenodarīšu, tikai vēlos piedāvāt izdevīgu darījumu.
-Kādu vēl darījumu?! – Rons, rāpās laukā no gultas un turējās no manis pa gabalu.
-Izdevīgu, - atbildēju, bet Rons apgāja man līkumu, un izgāja no istabas. Aizgājis uz otru istabu viņš skaļi sacīja:
-Kaut kas neticams, tas tak nav iespējams!
Rons sēdēja uz dīvāna, kad iegāju istabā, piegāju klāt un apsēdos blakus un, teicu:
-Tu gribēji, lai pierādu, ka eksistē augstāki spēki, tas ir, Sātans un Dievs, labais un ļaunais. Tātad, ja pastāv viens, tad ir arī otrs, jo labais bez ļaunā nevar viens bez otra, citādi Virszemē valdīs haoss.
-Tu gribi teikt, ka esi Sātans? Jo pēc Dieva tu noteikti neizskaties.
-Ne gluži, viņa meita.
-Nezināju, ka Sātanam ir meita.
-Nu, Dievam taču ir dēls?
-Ja tu tā saki, lai tā būtu...tātad tu esi no Elles?
-Jā.
-Un proti manīt izskatu?
-Jā.
-Un vārds tev ir? Tevi noteikti nesauc Ella.
-Liesma.
-Kāpēc Liesma? Sarkano matu dēļ?
-Tev ir spogulis?
-Atver skapi, - viņš norādīja uz istabas tālāko stūri. Paņēmu Ronu ai rokas un atvēru skapja durvis, spoguļattēlā Ronam blakus stāvēja augums klāts liesmās.
-Lūk, kāpēc.
Rons nesaprašanā skatījās uz mani un spogulī. Aizvēris skapja durvis, viņš ieskatījām man acīs, pieskārās manai sejai, viņa roka slīdēja gar manu kaklu, un klusi teica:
-Tu esi tik karsta, un tev ir tik gluda un maiga āda. Tavas acis, tik grūti no tām novērsties, kad ieskatos tajās.
Dīvaini, bet man patika, kā Rons uz mani skatījās, un kā pieskarās, tas bija patīkami dīvaini. Man reiba galva un es aizvēru acis. Sajutu vēsumu uz sejas, tā bija viņa elpa, tad viņš atgrūda mani un jautāja:
-Tu gadījumā nepiebur vīriešus? – To dzirdot, es sāku skaļi smieties.
-Kas tik smieklīgs? – viņš asi jautāja.
-Es neprotu burt, es nenodarbojos ar maģiju.
-Kā tad ar izskata maiņu, un pēkšņo parādīšanos?
-Tie nav triki, tas ir pārdabiskas spējas, kas piemīt dievībām.
-Tu neesi dievība, tu esi Sātans, tas ir, viņa meta.
-Arī Sātans ir dievība, tikai grēcīga.
Nespēju noticēt, es šim mirstīgajam vīrietim atklājos kā atvērta grāmata, Rons manī izraisa neticamas sajūtas, kas man liek aizmirst par visām piesardzībām. Mirstīgais savaldzina, sātana meitu, hm, vēsture atkārtojas. Ko par to teiks tēv, ja uzzinās? Parasti šī labklājība pret dvēseli notiek bez jebkādas pārdabisko spēju demonstrācijas.
-Tu apvainojies? – Rons, jautāja, jo mūsustarpā bija iestājusies neliela pauze.
-Drīzāk aizdomājos.
-Par ko?
-Par to, ka tu gribi zināt par daudz.
-Un ko tu domā tagad ar mani darīt?
-Man būs jāizdzēš tava atmiņa, līdz brīdim, kad satiki mani.
-Nē, tikai ne to! Tu to nedrīksti darīt. Manā dzīvē beidzot ir noticis kaut kas patīkams, un tu gribi man to atņemt?
-Man nav izvēles.
-Pagaidi, bet kas tas par darījumu, ko gribēji man piedāvāt?
-Tā ir izdevīga apmaiņa, ja vēlies dzīvot tā, kā velies, tev ir tāda iespēja, tikai tev būs jāšķirās no savas dvēseles.
-Ja manā dzīvē nav tevis, tad man tādu dzīvi nevajag, - viņa balsī bija salasāmas skumjas. Mani tas pārsteidz, mēs bijām pazīstami tikai vienu dienu. Man bija patīkami būt kopā ar Ronu, bet tad man iešāvās prātā uzdot dīvainu jautājumu:
-Kas tu esi? – Rons uz mani paskatījās nesaprašanā un atbildēja ar pret jautājumu:
-Kā tas jāsaprot?
-Tu tiešām esi cilvēks?
-Tev jau to vajadzētu zināt.
-Nu tad man jāizdzēš tava atmiņa, un pārdod man savu dvēseli par savas dzīves labklājību, un tu agri vai vēlu nonāksi pie manis.
-Agri vai vēlu man neder, es gribu tagad un tūlīt.
-Tu gan esi nepacietīgs. – pieliku pie lūpām pirkstu un teicu:
-Nu gan būs sūdi. – Istabā pēkšņi satumsa, sāka parādīties ar dūmiem un deguma smaku.
-Ron apsēdies un apklusti, un neuztraucies, nekas nekur nedeg.
-Bet... – un es aizliku viņa mutei priekšā roku. Viesistaba bija pilna ar dūmiem un Rons sāka klepot, uzliesmoja koši sarkanas liesmas, dūmi pagaisa, un aiz liesmās parādījās mans tēvs. Rons sēdēja izbijies dīvānā, un tad mazliet atslāba. Es piecēlos un piegāju tuvāk tēvam.
-Tad redz, kur tu esi velna skuķi, - tēvs nikni teica.
-Es jau grasījos iet.
-Nemelo man, tu ar šito bezdvēseles radījumu būtu sēdējusi līdz rītam,- tēva balss dārdēja.
-Beidz apvainot viņu.
-Neapvainoju, viņš tāds ir, viņam nav dvēseles - tēvs atbildēja jau mierīgāk.
-Kā nav? – mēs ar Ronu vienlaicīgi jautājām, un es turpināju:
-Visiem cilvēkiem ir.
-Es jau zinu, kādi tev ir nolūki uz manu meitu, tāpēc tev ir dota tāda iespēja, ja vien viņa ir ar mieru, bet tu, Liesma, ja vēlies būt ar viņu, tu vairs nedrīksti atgriezties Ellē.
-Es esmu ar mieru, - Rons, apmierināts atbildēja, un piecēlās no dīvāna.
-Es neesmu ar mieru, man ir jautājumi, - es saņēmu tēva roku, un mēs pazudām Elle.
-Es taču redzu, kā tu uz viņu skaties, vēlos, lai tu būtu laimīga, mans bērns. Tev būs iespēja nodzīvot cilvēka dzīvi, novecot kopā ar mīļoto cilvēku, kas nebija dota man un tavai mātei, bet tu esi to pelnījusi.
-Bet kāpēc es nedrīkstu atgriezties? - godīgi sakot, negribēju šķirties no savas tagadējās dzīves, tas tomēr bija jautri.
-Tāpēc, mans bērns, ka dzīvi mirstīgie nedrīkst staigāt pa Elles liesmām, un kas tas tev par izskatu, - viņš beidzot piebilda, it kā līdz šim nebija to manījis, ka sarkano matu vietā, man tagad ir melna zirgaste un cilvēcisks apģērbs.
-Ar dabīgo matu krāsu viņš mani nepazina, - es smaidot, atbildēju.
-Nu, lai paliek, - tēvs atmeta ar roku.
-Bet kāpēc viņam nav dvēseles? – Jautāju tēvam.
-Tas ir garš stāsts, - tēvs iesāka.
-Rona senči jau sen dzīvo bez dvēseles. Reiz dzīvoja alkatīgs vīrietis. Prasīja gandrīz neiespējamo. Viņš bija karotājs, un labs valdnieks, bet stingrs karā un valsts vadībā. Kad viņš juta, ka pēdējā cīņā viņa kara spēks neuzvarēs, viņš lūdz manu palīdzību. No viņa kara spēka bija palikuši tikai divpadsmit karotāju, viņu ieskaitot, un apmaiņā pret uzvaru, viņš piedāvāja savu pēcteču dvēseles sešās paaudzēs. Un nu jau sešus gadsimtus Rona senči no paaudzes paaudzē dzīvo bez dvēseles, un Rons ir pēdējais no savas dzimtas, kas dzīvo bez dvēseles, par šo uzvaru es prasīju sešdesmit sešas dvēseles, un Rona dvēsele ir pēdējā, jo pati saproti, divpadsmit cilvēki nebūtu uzvarējuši vairākus tūkstošus lielu karaspēku, bet pateicoties šim darījumam, viņi uzvarēja šo smago kauju. Lūk, mans bērns tāds ir šis stāsts. Neliedzu tev būt kopā ar viņu, zinu, ka būsiet laimīgi, un tā būs garantija, ka arī pēc nāves jūs būsiet kopā. – Es apskāvu tēvu, viņš ietina mani savā apmetnī, kad viņš to atklāja, mēs jau atradāmies Rona dzīvoklī, kur Rons nervozi staigāja pa istabu, un tēvs skaļā balsī uzsauca:
-Kur ir tas bezdvēseļu radījums?
-Es tepat jūsu Satanība, - Rons atsaucās, pienākdams klāt, tēvam paklanījās.
-Beidz nu ākstīties, manā priekšā nav jāklanās un tik muļķīgi nav jāizrunājas. Bet tagad klausies mani uzmanīgi, puis, nododu tavās rokās savu lielāko dārgumu – savu meitu, uzmani viņu un sargā kā nākas, atceries, es tevi vēroju.
-Jūs gribat teikt, ka viņa paliks te, Virszemē?
-Tā es teicu, tāpēc dodu jums Elles svētību, lai Sātans ir ar jums, mani bērni, - mums apkārt dejoja simtiem krāsainu liesmiņu, kad sadevāmies ar Ronu rokās, bet tad mūs pārtrauca maiga sievietes balss:
-Dodu jums Dieva svētību, - pēkšņi liesmiņas pazuda, un istaba piepildījās ar gaišumu, un, kas stari pašķīrās, stāvēja neticami skaista sieviete, baltā garā kleitā un sniegbaltiem spārniem. Tēvs palika kluss un viņš pēkšņi izmainījās, un kļuva par staltu, izskatīgu vīrieti, baltā uzvalkā, ogļu melniem matiem, uz žilbinošu smaidu, viņš gāja eņģelim klāt sacīdams:
-Mana daiļā, Ramona, - un tēvs noskūpstīja viņas roku.
Mani pārņēma patīkama sajūta, un gribējās pieskriet un apskaut skaisto eņģeli, nebiju pārliecināta, bet mana sirds juta, ka tā ir mana māmiņa.
-Esi sveicināts, Rik, prieks tevi redzēt, bet es nenāku pie tevis, bet pie savas meitas, lai dotu viņai un viņas mīļotajam kādu dāvanu no augšas, - to dzirdot, es pieliku sejai priekšā rokas un sāku klusi raudāt, viņa pienāca man klāt un klusi teica:
-Nāc pie manis, mana mazā, - un apskāva mani. Viņa pieskārās manai sejai un noslaucīja asaras, bet tēvs pārtrauca mūs:
-Kas tā par dāvanu?
-Divas dvēseles, kas pienākas tavai meitai un Ronam, tu taču neiebilsti, Rik.
-Nu, vispār Rona dvēsele pieder man, - viņš klusi atbildēja.
-Tagad tā pieder mūsu meitai, - atbildēja māte. Tēvs pamāja ar galvu un teica:
-Lai notiek.
Rons bija mēms, un stāvēja kā sālsstabs, skatīdamies uz abiem, mistiskajiem runātājiem, un pa reizei uzmezdams skatienu man.
-Ej nu, - viņa klusi teica un rādija Rona virzienā. Stingri ieķēros Ronam rokā, un māte teica:
-Rik, pa priekšu tu.
-Nāc šurp, man bērns, - aicināja tēvs, es piegāju, viņš apskāva mani, un uzspieda lūpas man uz pieres un klusi teica:
-Tas nebūs sāpīgi. – Tēvs saņēma manas rokās, savējās, un caur tām paņēma visas manas spējas, atstādams manu izskatu, kuru biju izvēlējusies.
-Tagad tu esi mirstīga, mans bērns, - tēvs teica un piekļāva mani sev cieši klāt. Aizgāju atpakaļ pie Rona, viņš uzlika rokas man uz pleciem, un skatījāmies uz manu māti, kas notiks tālāk. Nez no kurienes, viņai rokās parādījās maza zelta lādīte, kuru viņa atvēra, un no turienes mūsu virzienā virpuļoja divas baltas liesmiņas, tās bija dvēseles.
-Tagad jums ir arī dvēseles, mani mīļie, māte teica. Mēs ar Ronu apsk�
