Egija gulēja gultā, šķirstīdama latviešu valodas mācību grāmatu. Viņa nolēma atkārtot šo to no mācību vielas. Šā vai tā nebija nekā labāka ko darīt.
Viņa uzmeta acis sienas pulkstenim. Pulkstenis bija gandrīz astoņi, bet mammas joprojām nebija mājās. Tēvs bija pārradies jau pirms stundas, virtuvē sataisījis sev maizes un kafiju un pārvācies uz istabu, kur skatījās televizoru.
Deklinācijas, konjugācijas, prievārdi un apstākļa vārdi, teikuma priekšmeti un izteicēji – nekas no tā visa nespēja noturēt Egijas uzmanību. Domās viņa atgriezās pie nesenā strīda ar mammu.
Mammas mīkstčaulība bija izrādījies nepatīkams pārsteigums. Egija nebija tik naiva, lai cerētu, ka pēc šī strīda mamma beidzot iestāsies par sevi un vairs neļaus sevi izkalpināt. Tāpat kā iepriekš, mamma strādāja virsstundas.
Arī agrāk mammas darbavieta nebija bijusi nekāda labā. Liela slodze un maza alga – tieši tādēļ mammas kolēģe Sandra bija aizgājusi no darba un aizbraukusi uz Īriju. Egija viņu pazina, abas ne reizi vien bija tikušās mammas darbavietā, vienu vai divas reizes viņa un mamma bija viesojušās Sandras mājās.
Sandra bija atraitne. Viņas vīrs bija bijis viens no Černobiļas avārijas seku likvidatoriem, tīrījis 3. reaktora jumtu*. Drīz pēc atgriešanās mājās viņam bija sākušās dažādas veselības problēmas, kas laika gaitā pieņēmās spēkā. Viņš nomira dažas dienas pēc Černobiļas katastrofas desmitās gadadienas, atstādams viņu vienu ar dēlu, Egijas vienaudzi. Sandrai bija arī slima mamma, kura prasīja aprūpi. Sandra bija mūžam nostrādājusies un nogurusi, cenšoties nopelnīt naudu, apkopt mammu un veltīt laiku dēlam. Viņa centās visu iet pa dzīvi ar smaidu uz lūpām un ne par ko nesūdzēties, taču ar gadiem viņas smaids kļuva arvien skumjāks un garstāvoklis – depresīvāks. Sandra bija cerējusi atrast labāku darbu tepat Latvijā, taču, kad viņai piedāvāja braukt peļņā uz ārzemēm, viņa nespēja pateikt „nē”. Vēlme pēc pārmaiņām un vēlēšanās nopelnīt naudu bija pārāk spēcīga. Ar asarām acīs atstājusi mammu dēla aprūpē, viņa apsolīja drīz abus ņemt pie sevis uz Īriju un iekāpa lidmašīnā.
Egijas mamma un Sandra joprojām uzturēja kontaktus. Mamma pāris reižu bija pieminējusi Sandru sarunās un teikusi, ka viņai tur ir darbs. Viegli neesot, taču nauda nākot un esot cerība, ka jau pēc pāris mēnešiem Sandras māte un dēls varēšot pārcelties uz Īriju.
„Nu re,” Egija nodomāja. „Reāls piemērs tam kā cilvēks var nokārtot savu dzīvi, ja grib. Kas mammai traucē nokārtot savējo?”
Īrija! Sandra bija atradusi izeju. Kas traucēja mammai?
Īrija. Pēkšņi viss Egijas ķermenis saspringa un viņa piecēlās sēdus. Grāmata nokrita viņai blakus uz dīvāna.
Īrija! Lūk, izeja! Iespēja izrauties no šīs nožēlojamās dzīves. Ja mamma piezvanītu Sandrai... Ja mamma piezvanītu un atzītos, kāda elle valda viņas mājās... Egija nešaubījās, ka Sandra palīdzēs. Pēc tam sekotu saruna ar fāčuku. Mamma varētu aizbildināties ar mazo algu un pateikt, ka šobrīd neredz citu iespēju kā vien došanos peļņā uz Īriju. Protams, viņa nekad neatgrieztos. Egija paliktu tepat līdz viņai paliktu astoņpadsmit un tad pievienotos mammai. Vai arī agrāk – ja mammai izdotos iekārtoties, Egija varētu pamest skolu un pārvākties pie viņas.
Vienīgais šī plāna mīnuss bija tas, ka viņai būtu jāpaliek divatā ar tēvu. Kaut gan... Dzērumā viņš parasti nepievērsa Egijai uzmanību, izņemot, ja viņa aizstāvēja mammu.
Šī doma vairs nelika Egijai mieru. Vajadzēja atrast piemērotu brīdi sarunai ar mammu. Saruna pilnīgi noteikti nevarēja notikt laikā, kad tēvs ir mājās. Pirmkārt, viņš to nejauši varētu dzirdēt, otrkārt, pat ja nedzirdētu, mamma sāktu nervozēt un viņš to pamanītu. Tātad bija jānotrāpa brīdis, kad tēva nav tuvumā un mamma ir puslīdz mierīga. Egija baidījās, ka, padzirdējusi par viņas ideju, mamma nobīsies un nocirtīs to pašā saknē.
II
Eksāmena diena bija pienākusi un pagājusi. Lielākā daļa devītklasnieku uz to bija ieradušies pofigistiski noskaņoti, daļa bija pārnervozējusies, bet pāris indivīdi – paģiraini. Pirms eksāmena visi tika brīdināti, ka tā laikā nebūs nekādas iešanas uz tualeti un aicināti izmantot labierīcības, kamēr vēl var. Direktore, mācību pārzine un divas skolotājas personīgi apmeklēja visas skolā esošās tualetes, lai pārliecinātos par to, ka nekur nav paslēpta kāda mācību grāmata vai špikeris.
Vairākums meiteņu par godu eksāmenam bija sapucējušās un uzvilkušas svārkus. Pat tās, kuras savu mūžu nebija manītas nēsājam neko citu kā vien džinsus. Protams, viņu visu augšstilbus rotāja rūpīgi sagatavoti špikeri.
Renāte, Egija un Zane uz eksāmenu bija ieradušās džinsos un bez špikeriem. Viņas vienkārši nebija tik uzcītīgas. Gaidot eksāmena sākumu, draudzenes našķojās ar šokolādi.
Pats eksāmens pagāja bez starpgadījumiem. Uz tualeti neviens neprasījās, ģībonī nenokrita un arī špikojam netika pieķerts.
Renātei, Egijai un Zanei eksāmens likās salīdzinoši vienkāršs un viņas bija pārliecinātas, ka ir to nokārtojušas. Pabeigušas rakstīt, visas taisnā ceļā bija devušās uz vietējo veikalu pakaļ saldējumam un „Fantai”.
Viens eksāmens bija aiz muguras, drīzumā bija gaidāms nākamais – angļu valodā. Draudzenēm būtu vajadzējis tam gatavoties, taču viņas uzskatīja, ka laika vēl diezgan un deva priekšroku slinkošanai.
Bija vēl pāris iemesli, kas novirzīja viņu domas no gala pārbaudījumiem.
Zanes mājās dzīve daudzmaz bija atgriezusies vecajās sliedēs, ja neskaita to, ka Zanes tēvs atkal bija viņu nokaitinājis. Viņam atkal bija palicis slikti un Zanes mamma tā bija sākusi nervozēt, ka Zane viņai kaut ko uzkliedza un ieslēdzās savā istabā. Atradies slimnieks, Zane toreiz bija nodomājusi. „Brīnums, ka viņam no visas šitās dzeršanas vēl nav piemetusies aknu ciroze.”
Egija gaidīja piemērotu brīdi sarunai ar mammu, pati visu laiku esot kā uz adatām. Mamma ātrāk par pusastoņiem – astoņiem mājās nebija sastopama, toties tēvs, kā par spīti, bija sācis nākt mājās agrāk.
Renāte bija sabozusies, jo negaidīti bija apstājušies remontdarbi dzīvoklī. Renātes tēvs bija grasījies ķerties klāt viņas istabai, taču šos plānus bija aizkavējis telefona zvans – viņam bija piezvanījuši radi un lūguši palīdzēt remontdarbos viņu lauku mājā. Tā nu griestu balsināšana, tapešu līmēšana un grīdu krāsošana Renātes istabā uz nenoteiktu laiku tika atlikta. Renāte ar to nebija mierā, jo gaidāmajām pārmaiņām par godu bija noplēsusi daļu veco tapešu un tas istabai lika izskatīties vēl drūmākai nekā parasti.
===
*Viena no visvairāk piesārņotākajām zonām Černobiļas AES teritorijā.
(Turpinājums sekos)
