Kad Egija un Zane pēc trešās stundas nogāja lejā ēdnīcā, lai nopirktu kādu našķi, viņas ieraudzīja, ka tur priekšā jau ir Renāte. Ieraudzījusi draudzenes, viņa sāka sparīgi māt ar rokām.
- Meitenes, šurp! Šodien es izmaksāju!
- Oho! – Egija iesaucās, ieraudzījusi Renāti izvelkam no džinsu jakas kabatas piecu latu banknoti. – No kurienes tā?
- No fāčuka.
- Ko šis pēkšņi palicis tik dāsns? – Zane jautāja.
- Viņš jau nezina, - Renāte pasmīnēja. – Vakar vakarā izvilku no maka, kamēr šis ņēmās pa šķūni.
- Un ja nu viņš pamanīs? – Egija vaicāja.
- Nepamanīs, - Renāte pārliecināti atbildēja. – Ja nu tomēr viņam šķitīs, ka naudas makā ir drusku mazāk nodomās, ka ir to kaut kur notērējis. Šis piečuks ir mana morālā kompensācija par neseno nervu čakarēšanu.
Renāte bija izmantojusi to, ka mammai šorīt bija jāierodas darbā agrāk, lai pati pagulētu drusku ilgāk. Renāte nekad nebastoja visas stundas, ja viņa kādreiz neieradās skolā tam vienmēr bija svarīgs iemesls, taču laiku pa laikam viņa nobastoja pirmo vai pirmās divas stundas – Renātei nepatika agri celties.
Viņa nolika pieclatnieku uz galda un draudzenes raudzījās uz naudaszīmi domājot, kādus našķus varētu par to nopirkt. Zanes ironizēšana par Renātes tēva dāsnumu bija nevietā – šoreiz Renāte bija paņēmusi naudu pati, taču tikpat labi viņa būtu varējusi to paprasīt, tēvs būtu iedevis.
- Nu, izdomājāt? – Renāte jautāja. – Degu nepacietībā iemainīt šo piečuku pret kaut ko garšīgu.
Kad galds bija nosēts ar našķiem un Egija un Zane jau grasījās ķerties tiem klāt, viņas pamanīja, ka Renāte pēkšņi saviebj seju.
- Madara un Ko arī ir šeit, - viņa skābi noteica.
Visas trīs sataisīja naidīgas sejas izteiksmes, jo zināja, ka Madara jau nu nepaies viņu galdiņam ar līkumu.
Tā arī bija. Pēc brīža visas trīs jau bija klāt.
- Skatos, jūs baigi uzdzīvojat, - Madara teica, aplūkodama uz galda esošos snikerus, košļenes, limonādi, bulciņas un čipsus. – No kurienes jums, bomzenēm, nauda? Droši vien kaut kur nozagāt.
Sakot šos vārdus, Madara vīzdegunīgi pacēla zodu uz augšu. Ja viņas deguns būtu drusku garāks, tas šobrīd būtu atdūries pret griestiem.
Renāte atslīga atpakaļ krēslā, izgrieza krūtis un sataistīja pagalam nekaunīgu sejas izteiksmi.
- Izvilku tēvam no maka. Kā tu uzminēji?
Madara izdvesa skaņu, kas līdzinājās „fui” un tad indīgā balsī sacīja:
- Ko gan citu no tādas kā tu var gaidīt.
Renāte ko tamlīdzīgu bija dzirdējusi ne reizi vien un šie vārdi viņu neaizskāra.
- It kā tu pati tā nedarītu, - viņa mierīgi teica un pasmaidīja. – Tu arī smēķē un dzer, tikai atšķirībā no manis tev jāslēpjas no vecākiem. Man nekas vairs nevar kaitēt un es varu darīt ko gribu, bet tev gan jāsargā savs paimeitiņas tēls. Nabadzīte. – Renātes balsī skanēja tēlota līdzjūtība. – Un, spriežot pēc tā, kā tu skaties uz mūsu našķiem, tev ir besis, ka mums ir tik daudz, bet tev makā palikuši vien pāris saņķi, jo visu pusdienu naudu vakar notērēji šmigai un cīgām, tā ka šonedēļ tev nāksies knapināties. Vecākiem naudu prasīt nevari, jo tad viņi prasīs kur tad palika iepriekšējā, bet to taču tu nevari teikt.
Madara – diemžēl vai par laimi – atšķirībā no Renātes bija uz mutes kritusi un viņai nebija ko atbildēt uz Renātes teikto. Tāpēc atbildes vietā viņa tikai nošņācās, raidīja Renātes virzienā dusmīgu skatienu un aizgāja.
- Ir nu gan losene, - Renāte sacīja. – Grib braukt augumā, bet neprot.
Ēdot savus snikerus, piekožot klāt bulciņas un noskalojot to visu ar limonādi, trijotne nenolaida acis no Madaras. Kad viņas kompānija bija izstāvējusi rindu un norēķinājās par saviem našķiem, draudzenes pamanīja, ka Madaras vietā samaksā viena no viņas svītas. Tātad Renātei bija bijusi taisnība.
(Turpinājums sekos)
