Sasalušās sirds asaras (24)2

Viņš stāv rokas stiepiena attālumā, bet man nekas nenāk prātā. - Kāds te sakars ar Elvīru? Alen? Ko tu murgo? - sašutusi par puiša dīvaino frāzi, teicu. Alens pagriezās pret mani ar izteiksmi, kura it kā izsaka žēlumu. Es galīgi neko nesaprotu. Eds ir pagriezis man savu plato muguru un nesaka ne vārda. Manā galvā mudžinās tūkstošiem domu un tad it kā prātam būtu iespēris zibens, viss kļūst skaidrs. Edijs, mans Eds, izvaroja manu labāko un dārgāko draudzeni pasaulē, Elvīru. Sirds apmet kūleni un mute kļūst sausa kā tuksnesis. Par lūpām nenāk ne vārds. Tas vienkārši nav iespējams. - Edij, saki, ka tā nav taisnība! Lūdzu! - tomēr ar grūtībām, vārdiem izdodas izlausties caur manu muti. Jūtu, kā acis piepildās ar asarām. Par atbildi es saņēmu tikai klusumu. - Inet. Nomierinies. Man ļoti žēl, ka tā sanāca. - Alens pieskārās manam plecam. - Nē! Vācies prom no manis un nepieskaries, tu pretīgais lops! - es iebrēcos, tā izklausījās mana balss tobrīd. Savukārt Edijs, ne vārda nepateikdams un neveltīdams man savu skatienu, devās prom. Kā es varēju būt tāda muļķe?
Likās, ka manai dzīvei tiešām vairs nav jēgas. Kā mans mīļotais cilvēks, kuru es pa īstam mīlēju, varēja tā izrīkoties? Bet, protams, tad jau viņš nezināja, ka tā ir mana labākā draudzene. Bet vai tad tas maina lietas būtību? Viņš izvaroja Elvīru un visu šo laiku klusēja. Es domāju, ka vienīgi viņa var būt tik naiva, bet, nē, es izrādījos vēl naivāka. Man tiešām likās, ka Eds mani mīl no visas sirds. Ko lai es tagad daru? Es zinu, ka nepārstāšu mīlēt šo puisi, kaut arī viņš nav tā cienīgs.
Es, brīžiem ejot, brīžiem skrienot, klaiņoju pa parku. Pati nezinu, ko daru. Mana dvēsele burtiski kliedz. Sirds kļūst sasalusi kā ledus, bet tomēr tā vēl spēj izdvest dzīvības pazīmes - tā raud. Daba krīt izmisumā līdz ar mani, sākas pamatīgs lietus, kas ritmiski pil līdz ar manas sasalušās sirds asarām. Tas saslapina visus manus matus un kurpes drīz vien kļūst piemirkušas. Apsēžos uz soliņa. Cik dīvaini, cik viss var būt brīnišķīgi, bet nākamajā mirklī tev šķiet, ka pienācis gals. Mēness ir brīnumaini liels, lietus līst ļoti spēcīgi un manas jūtas ir tik sakāpinātas, ka burtiski varu sajust, kā mana dvēsele pamazām sāk plīst dažāda izmēra gabaliņos. Pievelku ceļus sev klāt, cerībā, ka paliks siltāk. - Inet? - kāds jautā. Man pat ir grūti pagriezt galvu, bet es saņemos un to izdaru. Redzu, ka tas ir tas pats puisis, kurš mani paspēja noķert pirms kritiena pie veikala. Tas likās tik ļoti sen, ka negribējās tam ticēt. - Kas ir noticis? - puiša balss vēstīja, ka viņš uztraucas, tad apsēžas man blakus. Šobrīd es tiešām nevēlos nekādu kompāniju. - Kāpēc tu raudi? - puisis nerimstas mani apbērt ar jautājumiem. - Lūdzu, liec mani mierā, Kristap. Ej prom. - es saku, slaukot asaras no vaigiem, kuri noteikti ir jau netīri. - Nē, Inet! Nekur es neiešu. - puisis gandrīz dusmīgi iesaucas, noliekot mugursomu uz zemes. - Ak Dievs, tu esi cauri slapja un drebi. - Kristapa balss skan manā galvā, bet es īsti neieklausos viņa vārdos. Jūtu, kā puisis apliek man savu jaku ap pleciem. Nespēju domāt ne par ko citu, kā vien Edu. - Mazā, tu saslimsi. - puisis šausminoties saka, pamanot, ka esmu kleitā, kurā uzrāvusies maksimāli augsti. Man tiešām bija vienalga, ko viņš domā par mani. Puisis mani cieši apskauj, kas nedaudz remdē manus drebuļus. - Kuš, Inet. Neraudi tik traki. Nezinu, ko lai saka, jo zinu, ka labāk paklusēt, jo nav īsto vārdu, kas spētu nomierināt. -puisis čukst man ausī, bet tas mani nenomierina, sāku raudāt vēl trakāk. - Nu, nē. Man vienalga, ka es tev esmu vienaldzīgs, tiešām, bet es tevi vedīšu uz savām mājām. Tur būs silti un varēsi pārģērbties. Tad aizvedīšu tevi uz mājām. - puisis nopietni paziņoja. Tobrīd tiešām man bija vienalga, kas ar mani notiek. Vienīgās vēlmes bija aizmirst par notikušo, kaut arī zinu, ka vieglāk būtu nomirt.
Viņš mani paņēma aiz rokas un veda uz savām mājām, atstājot savu riteni tepat. Puisis ievēroja, ka neatrauju skatienu no tā un teica. - Nekas viņam nenotiks. Tu man esi svarīgāka par to metāla verķi. - es vienkārši klusēju. Jā, atceros, ka Kristaps vienreiz trolejbusā man atzinās, ka es viņam patīku, bet tas taču bija sen, neticu, ka puiša jūtas pret mani vēl aizvien ir saglabājušās. Drīzāk Kristaps to dara tikai cieņas un pieklājības pēc. Nav ko baidīties, viss ko varēju pazaudēt, jau ir pazaudēts.
Puisis ieveda manipieticīgā, taču labi apbūvētā dzīvoklītī ar interesantu interjeru. - Sameklēšu tev drēbes, bet tu mani pagaidi un nekur nemūc. - viņš teica, atstādams mani virtuvē. Pamanīju, ka ejot, es atstāju mitrus traipus uz grīdas. Iedomājos, cik gan nožēlojama es izskatos Kristapa acīs.
- Vannasistaba ir tavā rīcībā. Drēbes es atstāju tur. - puisis paziņoja, ieejot virtuvē. - Paldies tev, Kristap. - es pateicos. - Tevis dēļ jebko. - viņš pirmo reizi šodien pasmaidīja.
Noģērbu mitrās drēbes, noslaucījos dvielī. Ieraugot savu spoguļattēlu, gandrīz paģību. Izskatījos tiešām šausmīgi. Ar izpūrušiem matiem un iztecējušu tušu. Slaukot acis no asarām, biju sasmērējusi visu seju. Centos to visu noņemt no sejas, kas izrādījās diezgan grūti. Tad atradu fēnu un izžāvēju savus matus. To darot atkal sāku raudāt, jo galvā visu laiku uzplūda Edija tēls. Apģērbu Kristapa doto kreklu, kurš man bija nedaudz par lielu, jo piederēja viņam. Savukārt, bikses mēģināju uzstīvēt, kā vien varu, bet tas nepadevās. Sāku lamāt sevi par resnumu. Interesanti, kam gan piederēja tik maza izmēra bikses. Varbūt Kristapa draudzenei? Krekls nosedza dibenu, tāpēc iztikšu arī tā. Plauktiņā, meklējot ķemmi, pamanīju žileti. Paņēmu to labajā rokā. Pamanīju, ka rokas vēl joprojām dreb. Cik gan ātri es varētu beigt savu dzīvi. Tā taču nebija vairs ne cik vērta. Pietuvināju žileti kreisās rokas vēnām. Un jau iztēlojos, kā Kristaps atrod mani mirušu asiņu peļķē. Galvā uzplūda šodienas pavadītais laiks kopā ar Edu. Cik viņš bija mīļš un uzmanīgs pret mani, bet tik pat ātri galvā uznira, cik nežēlīgs viņš bija pret Elvīru. Pieskāros ar žileti savai rokai un jutu auksto metālu. Atliek tikai nedaudz uzspiest un pavilkt. Tik vienkārši. Biju jau koncentrējusies uz to, ka darīšu, kad pie vannasistabas durvīm sāka klauvēt. - Inet, atvaino, bet tev zvana telefons. - Kristaps mani pārbiedēja un žilete ar spalvu skaņu iekrita izlietnē, nemaz nepadarījusi savu darbu. - Jā, es tūlīt nākšu. - atbildēju. Kad dzirdēju, ka Kristaps attālinās, izgāju arī es. Nu nekas, to var izdarīt arī citreiz. Laika ir pietiekami.