Sarkangalvīte un vilks!4

Sarkangalvīte un vilks. (ar dažādu atoru stila tipiskajām iezīmēm) Garš bet intresants, noteikti patiks izglītotajiem spokiem kuri atpazīs šos rakstniekus un viņu stilu.

Oskars Vailds

Vilks. Atvainojiet, jūs nezināt manu vārdu, bet...

Vecmāmiņa. Ō, tam nav nozīmes. Mūsdienu sabiedrībā labs vārds ir tam, kuram tā nav. Ar ko varu pakalpot?

Vilks. Redziet... Man ļoti žēl, bet es esmu atnācis jūs apēst.

Vecmāmiņa. Cik tas ir jauki! Jūs esat ļoti asprātīgs džentlmenis.

Vilks. Bet es runāju nopietni.

Vecmāmiņa. Un tas dod jūsu asprātībai īpašu mirdzumu.

Vilks. Es priecājos, ka jūs neuztverat nopietni faktu, kuru jums tiko paziņoju.

Vecmāmiņa. Šajos laikos izturēties nopietni pret nopietnām lietām ir sliktas gaumes izpausme.

Vilks. Un pret ko mums ir jāizturas nopietni?

Vecmāmiņa. Pret muļķībām, protams. Bet jūs esat neizturams.

Vilks. Kādos apstākļos vilks kļūst neizturams?

Vecmāmiņa. Kad kļūst apnicīgs ar saviem jautājumiem.

Vilks. Un sieviete?

Vecmāmiņa. Kad neviens nespēj ierādīt viņai viņas vietu.

Vilks. Jūs esat ļoti stingra pret sevi.

Vecmāmiņa. Es paļaujos uz jūsu godīgumu.

Vilks. Varat man ticēt. Es nevienam neteikšu ne vārda. (Apēd viņu)

Vecmāmiņa. (no Vilka vēdera) Žēl, ka jūs pasteidzāties. Es grasījos jums pastāstīt kādu pamācošu stāstu.

Viktōrs Igō

Sarkangalvīte notrīcēja. Viņa bija viena. Viņa bija viena, kā adata tuksnesī, kā smilšu grauds starp zvaigznēm, kā gladiātōrs starp indīgām čūskām, kā mēnessērdzīgais krāsnī...

Džeks Londōns

Viņa bija cienīga savas rases meita. Viņas dzīslās tecēja balto Ziemeļu iekarotāju asinis. Tāpēc, nepamirkšķinājusi ne aci, viņa metās virsū vilkam, deva tam satriecošu sitienu pa žokli, ko nekavējoties pastiprināja ar klasisku aperkotu. Vilks izbailēs bēga. Viņa skatījās tam nopakaļ ar savu apburošo sievišķīgo smaidu.

Jaroslavs Hašeks

-Ek, ko gan es esmu sadarījis?- murmināja Vilks.- Nu tik būs sūdi.

Onorē de Balzaks

Vilks nonāca pie vecmāmiņas namiņa un pieklauvēja pie durvīm. Šīs durvis nezināms meistars bija darinājis XVII gadsimtā. Viņš tās bija veidojis no tolaik modē esošā kanādas ozola, devis tām klasisku formu un iekāris dzelzs enģēs, kuras savulaik varbūt arī kalpoja labi, bet tagad šausmīgi čīkstēja. Durvīm nebija nekādu ornamentu vai rotājumu, tikai apakšējā labajā stūrī vīdēja vientuļa švīka, par kuru zināja teikt, ka to ar savu piesi ievilcis Selestēns de Ševards- Marijas Antuanetes favorīts un Sarkangalvītes vectētiņa pamātes brālēns pa mātes līniju. Visādi citādi tās bija gluži parastas durvis, tāpēc nav vērts pie tām ilgāk kavēties.

Ēriks Marija Remarks

-Nāc pie manis,- teica Vilks.

Sarkangalvīte ielēja konjaku divās glāzēs un apsēdās viņam blakus gultā. Viņi ieelpoja labi pazīstamo konjaka aromātu. Šajā konjakā bija skumjas un nogurums- dziestošās dienas skumjas un nogurums. Konjaks bija pati dzīve.

-Protams,- teica viņa.- Mums nav cerību. Man nav nākotnes.

Vilks klusēja. Viņš bija vienisprātis ar viņu.

Umberto Eko

1968. gada 16. Augustā es iegādājos grāmatu, kuras nosaukums bija „Bērnu un mājas pasakas” (Leipciga, Ābela un Millera spiestuve, 1888). Kā tulkojuma autōri bija norādīti kādi brāļi Grimmi. Nabadzīgajā vēsturiskajā komentārā bija norādīts, ka tulkotāji burtiski sekojuši kādam XVII gadsimta manuskriptam, ko Mēlas klostera bibliotēkā atradis XVII gadsimta slavenais Franču akadēmijas loceklis Perō, kurš tik daudz darījis Ludviķa Lielā laikmeta historogrāfijas labā. Nervu uzbudinājumā es baudīju šausminošo pasaku un biju tik pārņemts, ka pats nemanīju, kā sāku tulkot, aizpildot lieliskās milzīgās „Žozefa Žibēra” firmas burtnīcas lapas, kurās ir tik patīkami rakstīt, protams, ja vien spalva ir pietiekami mīksta. Kā lasītājs, droši vien jau ir nopratis, runa bija par Sarkangalvīti.

Gijs de Mopasāns

Vilks viņu sagaidīja. Viņš paskatījās uz viņu ar to īpašo skatienu, kādu pieredzējis Parīzes izvirtulis uzmet provincālai koķetei, kura joprojām cenšas tēlot nevainību. Bet viņš ti viņas nevainībai ne vairāk, kā viņa pati un, šķiet, jau redz, kā viņa izģērbjas, kā viņas svārki viens pēc otra krīt, un viņa paliek vienā kreklā, zem kura jaušamas viņas kermeņa kairās aprises.

Gabriels Garsija Markess

Paies daudz gadu, un Vilks, stāvot pie sienas nošaušanas gaidās atcerēsies to tālo vakaru, kad Vecmāmiņa ar torti apēda tik daudz arsēna, ka ar to pietiktu lai iznīcinātu visas pilsētiņas žurkas. Bet viņa, it kā nekas nebūtu noticis, spīdzināja klavieres un dziedāja līdz pat pusnaktij. Divas nedēļas vēlāk Vilks ar Sarkangalvīti mēģināja uzspridzināt negantās vecenes telti. Ar pamirušām sirdīm viņi vēroja, kā zila uguntiņa lēni lien pa detonātōra auklu. Viņi abi aizbāza ausis, taču velti, jo nekāda sprādziena nebija. Un, kad Sarkangalvīte sadūšojās ieiet iekšā, cerot atrast mirušo Vecmāmiņu, viņa ieraudzīja, ka dzīvības viņā ir atliku likām: vecene apdegušā parūkā un saplēstā naktskreklā skraidīja šurpu turpu ar segu dzēsdama liesmas.

Zigismunds Freids

Sarkangalvītes uzmācīgā vēlme nest Vecmāmiņai pīrādziņus, visticamāk ir vēlme izpirkt vainu, par iepriekš Vecmāmiņai nodarīto morālo kaitējumu. Mežs- augstu koku kopums, ir izteikts falliskais simbōls, kas pilnīgi iederas jaunas meitenes fantāzijās. Nekāda Vilka nav. Vilks, šajā gadījumā, ir nekas cits, kā Sarkangalvītes neapzinātā puse, viņas apspiestās seksuālās fantāzijas, kuras laužas uz āru. Tādā veidā Sarkangalvītes un Vilka dialōgs ir rodams tikai Sarkangalvītes uzbudinātajā iztēlē.Par Vecmāmiņu ņirgājās pati Sarkangalvīte, kuru vadīja neapzinātas vēlmes un kā rezultātā, pēc sīvas iekšējas cīņas un sākotnējās pašanalīzes formas,- (atcerieties! Tas ir „kāpēc tik liels deguns” utt.) uzvar Vilks. Un tikai pateicoties tam, ka iejaucas pieredzējuši psihoanalītiķi (mednieku tēls vīzijās), izdodas izvilkt gaismā meitenītes persōnību.

Kurts Vonnegūts

Vilks šodien jau bija brokastojis, tāpēc neprija Sarkangalvīti uzreiz.

Vilkam bija sapnis. Viņš sapņoja par to, ka sēž mājās- siltā alā, kura ir pilna ar pārtikas krājumiem un, ka viņam vairs nekad nebūtu jāskraida pa mežiem.

„Un kur dzīvo tava Vecmāmiņa?”- vaicāja Vilks. Un, kad Sarkangalvīte atbildēja viņam, Vilka pārlieku lielajās smadzenēs nobrieda plāns, kā dabūt uzreiz gan Sarkangalvīti, gan Vecmāmiņu, gan pīrādziņus. To gan es jums pateikšu, ka pēc vienas dienas Vilks būs beigts. Gadījuma pec garāmejoši mežcirtēji ar saviem cirvjiem uzšķērdīs viņa vēderu un uztaisīs no viņa teicamu izbāzeni. Šis izbāzenis nostāvēs vietējā skolā 17 gadus, pirms sadegs kādā no ugunsgrēkiem. Džonijs- viens no ciema puikām, savāks no krāsmatām vienu no Vilka ilkņiem, lai apmainītu to kaimiņu puikam pret izliektu dzelzs gabalu. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts...

Bet pagaidām, Vilks, kurš neko no tā visa nenojauš, nesās uz Vecmāmiņas māju....

Ļevs Tolstojs

Klusā vasaras rītā dabā tvanēja visas pavasara smaržas. Dziļās, dziļās debesis austrumos jau blāzmoja mostošās saules pirmajos staros. Baronese Sarkangalvīte paņēma groziņu ar pīrādziņiem un iegāja mežā. Viņa bija tērpta burvīgā baltā kleitā, kuru rotāja pērļu tīrās asaras. Brīnišķīgajā galviņā bija modīga itāļu salmu cepurīte cepurīte, brīnišķīgās baltās rokas bija apvilktas ar balta batista cimdiem. Kājās bija smalka darinājuma kurpītes. Jaunava staroja agrās saules staros un lidinājās pa meža taciņu, kā pasakains balts tauriņš, atstājot aiz sevis brīnišķu franču smažu šleifi.

Grāfs Vilks nemēdza gulēt ilgi. Neizmantojot dieninieka palīdzību viņš piecēlās, apģērbās, kā parasti vienkārši, un, lika iejūgt. Pēc vieglām brokastīm viņš izbrauca uz mežu.

Fjodors Dostojevskis

Vilkoļņikovs pamodās drūmā vasaras rītā savā stūra dibenistabelē. Noskaņojums bija nīgrs. Pastāvīgās finansu problēmas, ko izraisīja dārgā galvaspilsētas dzīve, pārtikas pieticībabrīžiem izraisīja pilnīgu riebumu pret dzīvi. Kā vienīgais veids glābt savu stāvokli viņam redzējās zādzība. Piesavināties naudu bija viegli. Bija zināms, ka kāda persōna regulāri dodas caur mežu. Groziņā zem pīrādziņiem bija zināmas summas. Viņš izlēma. Kaut kādā savādā apsēstībā, ejot laukā no mājas viņš pabāza zem kažoka cirvi. Tumsā uz takas parādījās kāds siluets. Vilkoļņikovs metās pie tā, cenšoties izraut grozu. Sākās cīņā. Spēki izrādījās nevienlīdzīgi. Vilkoļņikovs juta, ka tūlīt viņu savaņģos. Tad viņš izvilka cirvi un divas reizes ar atvēzienu iesita. Pretinieka ķermenis saļima.

Izrādījās, ka naudas groziņā nav. Un viņa pretiniece bja vecene. Vilkoļņikovs juta, ka zeme zūd zem kājām.

Divus mēnešus vēlāk „Ziņotāja” sadaļā „Atgadījumi” rakstīja, ka Ņevā uzpeldējis pazudušā Vilkovņikova līķis.

Patriks Zīskinds

Un piepeši Vilka plaši ieplestās nāsis ievilka to knapi manāmo smaržu, ko izdveš sausās priežu meža pērnās skujas SenŽermēnDeFavras apkaimē, kuras bagātīgi aplaistītas ar aļņa mīzaliem un kuras dziļi izsildījusi karstā aprīļa dienvidus saule, bet šoreiz smarža teica- nē, kliedza!- par to, ka tās veselumu ir sagrāvusi kaut kāda Aura Vaginalis, kas pieder jaunai būtnei cenobra krāsas cepurītē. Noejot vēl desmit kilometrus, Vilkam izdevās nošķirt savas sajūtas no skuju smaržas un viņš radīja pietiekami pilnvērtīgu priekštatu par to, kas par smerdeli viņš būs tad, kad viņš nozags Sarkangalvītes un viņas smirdīgās Vecmāmiņas smaržu.

Semjuels Bekets

Es atrodos Vecmāmiņas istabā. Taisnību sakot nezinu, vai viņa bija dzīva vai mirusi, kad es šeit ierados. Tādā ziņā, ka varētu apglabāt. Un tā, es redzēju, ka Sarkangalvīte un Vilks lēni gāja viens otram pretī, paši par to nenojaušot. Viņi gāja pa apbrīnojami tuksnesīgu ceļu, bez žogiem, grāvjiem vai apmalēm. Sajutuši otra tuvošanos, viņi pacēla galvas un pētīja katrs katru krietnus piecpadsmit soļus, kamēr neatdūrās krūts pret krūti. Viņi pagriezās ar seju pret jūru, ieslīgstošu augstu dziestošajās debesīs, tur, tālu austrumos un kaut ko viens otram teica. Pēc tam katrs gāja savu ceļu.

Viņš man teica, lai es uzrakstu atskaiti. Bija ne pusnakts. Nebija lietus.

Boriss Viāns

Iegāju mežā no rīta, sajutos ne pārāk labi: mežā nebija ne dvēseles, tikai vakardienas mednieku pūlis (pareizāk sakot, vakar viņi bija mednieki, bet šodien smirdēt sākoši līķi). Viens no viņiem, šķiet bija vēl dzīvs. Viņš pierāpoja man klāt, mēģināja ko teikt, bet, acīmredzot, apakšžokļa trūkums ierastajā vietā (viņš turēja to rokā) liedza viņam to izdarīt.

Droši vien būtu jēga atvieglot viņa ciešanas, bet nekā nopietnāka par groziņu ar pīrādzņiem pa rokai nebija. Nu, un ilgi jau nabadziņam nebija atlicis.

Pārlēkusi pār kārtējo neveiksmīgo Tulōnas meža drauda iznīcinātāju, es negaidīti sastingu uz vietas...

Es pazīstu šo krāsu... Degošu magoņu krāsa, kaunīgi smaržojošu rožu krāsa, sieviešu noslēpumu krāsa...

Kāda nelaimīgā zarnas, uztītas uz jauna bērziņa, ar savu krāsu atgādināja man dārgo grandmaman dāvanu- cepurīti.

Karloss Kastaņjeda

Es piegāju pateikt, ka viņai ir skaista cepurīte, bet viņa ierunājās pirmā:

- Irdenas malas un blīvs vidus,- teica viņa, norādot uz cepurīti. Viņas piezīme tik ļoti saskanēja ar to, ko es gribēju teikt, ka es salēcos.

- Tiko gribēju tev teikt par cepurīti.

-Tātad, es es tevi apsteidzu,- teica viņa un iesmējās savā bērnišķīgajā tiešumā.

Es apjautājos, vai viņa man nevar atbildēt uz dažiem jautājumiem.

- Kas tevi interesē?

- Tas, ko tu vakar pa dienu teici par pīrādziņiem, ļoti satrauca mani. Es nevaru saprast, ko tu ar to domā?

- Skaidrs, ka nevari saprast. Tu mēģini par to domāt, bet tas, ko es teicu, nesaskan ar tavām domām.

- Es cenšos par to domāt, jo priekš manis tā ir vienīgā iespēja kaut ko apēst...

Milorads Pāvičs

Sarkane Galviča izauga pie mūžameža, kurā no senseniem laikiem medīja tikai jaunas un nevainīgas meitenes, tāpēc ogas un sēnes no šī meža neviens nepirka un nepārdeva, jo tas bja grēks.

Viņa piedzima stipra, skanīgu balsi, ar vienu vīrieša un vienu sieviešu ausi, tāpēc saprata tieši pusi no tā, ko viņai teica. Viņa bija tik veikla, ka ar skatienu spēja nomazgāt skrejošu zirgu. Bet svētdienas lūgšanā, aizsprauda ar kniepadatu sev lūpas, lai nejauši neizkostu kādu vārdu no otrdienas.

Sarkane Galviča dzīvoja ar māti, divas namā, ko varēja saukt par muzikālu: to ceļot arhitekts rasējumu vietā izmantoja senās dziesmas „Lielījās lielītā meita” nošu pierakstu. Dziesma šbrīd ir zudusi. Ja dziesmu ķērāji ieklīda šajā apvidū, Sarkane ar sirpi grieza tiem nost olas.

Kad olu bija sakrājies pilns grozs, māte pašūpoja galvu, izstiepa rokas, atkal pārliecinājās, ka kreisās nagi aug krietni ātrāk, nekā uz labās, pārskaitīja nagus ar savām pilnīgajām, kā spilveni lūpām un teica meitai:

- Atceries- nāvē, atšķirībā no dzīves, izelpa ir svarīgāka par ieelpu. Izvēlies nāvi sev rūpīgāk, kā apģerbu, vai draugu, jo nāve, kā jebkāds cits īpašums, var tikt mantots no taviem pēctečiem. Iespējams, tu mirsi tai pat nāvē, kā es, vai tava vecmāmiņa. Ej, aiznes viņai šo grozu.

Tobrīd Vučko Vilkičs redzēja viņas abas sapnī.