Sveiki, spoki. :)
Tā nu ir sanācis, ka es 2.nodaļu ieliku ātrāk. :)
Adrija juta, ka vilciens ir pavisam tuvu. Viņa dzirdēja, kā tas notaurē un tad apstājas stacijā. ''Lūdzu, Dievs dod man kādu iespēju'' meitene lūdzās. Pēkšņi viņas priekšā parādījās puisis ar gaišiem matiem un gaišām drēbēm, ap viņu viss bija gaišs. Puisis viņai padeva roku. ''Ķeries klāt!'' Viņš sacīja. Adrija saķēra viņa roku. Gaišais zēns uzrāva viņu kājās.
-Tagad ejam.Es esmu Kristaps.-Puisis pasmaidīja un vilka meiteni tālāk no sliedēm.
-Paldies, ka mani izglābi. Es esmu Adrija.-Viņa pateicās.
Kristaps attaisīja sudraba mašīnas durvis.''Kāp iekšā!''viņš nokomandēja.
-Kur tu dzīvo?-Kristaps jautāja. Viņa balss bija maiga un mīļa.
-Ruses 15.-Adrija nomurmināja.
Kristaps piebrauca pie mājas.
-Tev nav nekādas brūces, vai kā?-puisis klusi jautāja.
-Nē, man viss kārtībā.. Tikai mans suns. Es viņu palaidu,lai bēg.-Adrija atcerējās par Doru.
-Labi. Rīt izlīmēsim sludinājumus. Es ap 12 būšu te.-Kristaps sacīja.
Šī ziņa ļoti iepriecināja Adriju.
-Paldies! Ja nebūtu tevis..
-Kuš. Tagad ej mājās..-Kristaps teica un attaisīja durvis meitenes pusē.
Uz mazā kalniņa spēlējās bērni. Adrija noraudzījās, kā Kristaps aizbrauc un tad iegāja mājā.
