Sapņu Melodijā 36 BEIGAS20

Turot Trevisa roku stāvu lidostā, šīs četras dienas ar Katnisu, Skaju un Robertu bija lieliska, bet tagad ir jātvadas.
- Attā- apskauju meitenes.
- Attā- abas ar asrām acīs saka. Pieeju pie brāļa un apskauju viņu.
- Brauc ar vecākiem ciemos, un neaizmirsti viņas Ņujorkā.- saku
- Apsolu, mēs brauksim ciemos, bet tev arī jābrauc, un ne tikai ik pec diviem gadiem.
- Labi.

Visi trīs pagriezās un devās uz lidmašīnu, bet es turot Trevisa roku gājām ārā no lidostas.
- Treviss, mēs varam sāk plānot mūsu kāzas.
- Varam.- Noskūpstīju Trevisu un iesēdos mašīnā.


Pēc diviem mēnešiem.

Sēžu un veros ārā pa logu, ir pienākusi diena, kad es kļūšu par Trevisa sievu. Šo dienu, es esmu gaidījusi ļoti ilgi. Man blakus violetās kleitās sēž Skaja un Melānija- manas līgavas māsas, bet aiz muguras ar manu mammu runā mana vedējmāte- Katnisa.

- Ir laiks!- Katnisa atver durvis un saka.
Pieceļos kājā un dodos uz durvju pusi. Man priekšā nostājas Skaja un Melānija, atveras nākamās durvis un abas iet iekšā. Sāk skanēt kāzu maršs saņemu Edgara roku un mēs abi dodamies uz priekšu.

Kad eju pa eju, skatos tikai uz priekšu, kur mani gaida smaidīgs Treviss, apkārtējos es nevēroju, jo mani interesē tikai viņš.

Edgars noskūpsta man vaigu un aiziet apsēsties blakus mammai. Saņemu Trevisa rokas un klausos mācītājā.

- Jā!- pa visu telpu atskan Trevisa balss, tagad ir mana kārta teikt "Jā" vārdu.
Atveras baznīcas durvis un baznīcā uzvalkos ģērbti ienāk Harijs, Leo un Markuss.
- Keta, lūdzu, nedari to!- Harijs kliedz.
Novēršu skatienu no ienācējiem pagriešu, galvu pret Trevisu. Viņa acīs saredzama nedrošība.
- Jā!- es visiem dzirdot pasaku atbildi.
- Nēēē!- Harijs un Leo sabrūk uz ceļiem. Trevisa lūpas sameklē manas un tagad jau mans vīrs mani noskūpsta.

Sema.( Ketrinas mamma)

Es esmu laimīga, ka mana meita ir aprecējusies. Kopā ar Trevisu viņa ir ļoti laimīga, kad baznīcā ienāca Harijs un Leo, es domāju, ka viņa skries pie Harija, bet viņa ieskatījās Trevisam acīs un skaļi pateica "Jā."

Pieceļos un dodos pie Markusa, dzirdu ka man pakaļ skrien Ketrina.
- Ko tu te dari?- jautāju.
- es uzzināju, ka precas mana mīļa meitiņā, tāpēc atnācu paskatīties.
- Viņa, varbūt bioloģiski ir tava meita, bet ne formāli.
- Man vienalga. Ketrinīt nāc apmīļo savu tēti.- Markuss saka, man aiz muguras apstājas Edgars, bet Ketrinai blakjs apstājas Treviss. Ketrina paskatās uz Edgaru, un paiet vienu soli uz priekšu.
- Nē! Ej atpakaļ pie savas padauzas, mans tēti ir un būs Edgars. Vācies prom no manām kāzām.- Ketrina mierīgi teica.
- Ja jau tu tā vēlies!- Markuss paklanījās un gāja prom.
- Vēlos!

Treviss.

Kad baznīcā ieskrēja Harijs un Leo, es baidījos, ka Keta aizskries pie Harija un mani pametīs vienu pie altāra, bet viņa tā neizdarīja. Viņa novērsās no ienācējiem un ieskatījās man acīs skaļi sakot "Jā."

Es esmu lamīgākais vīrietis uz pasaules, jo esmu apprecējis lieliskāko būtni pasaulē.



Pēc gada.

Es ar Trevisu un mūsu mazo meitenīti Lēnu, dzīvoja skaistā mājā - Sanfrancisko. Vienreiz mēnesī pie mums atbrauc mana vai Trevisa ģimene. Manas attiecības ar Brendu ir palikušas labākas, jo vienu dienu palikām divatā un varējām izrunāties. Katnisa ir laimīgi precējusies ar Henriju un ir dvīnīšu māte, Skaja ir precējusies ar Zaku un ir gaidībās.

Par Hariju vai Leo neviens neko nav dzirdējis, bet man vairāk par viņiem neinteresē, jo es esmu laimīga ar savu dzīvi. Mana dzīve ir kā viens liels sapnis.