Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
65
nbspnbsp nbsp Divi balti... Autors: Blackbirds Sapņojiet, ja gribat būt laimīgi
Autora bilde
1.

     Divi balti gulbji lidoja zem februāra pilnmēness. Tie lidoja, jo uz zemes bija auksti. Auksti nevis tādēļ, ka ledus no pagājušās ziemas vēl nebija paspējis nokust, bet tādēļ, ka visi eņģeļi bija prom. Divi baltie gulbji lidoja zem pilnmēness, jo tā viņi bija tuvāk eņģeļu siltumam, kas kādreiz viņus guldīja miegā, sargāja gan saulainā, gan negaisa dienā. Eņģeļi bija prom. Bet kāpēc? Tas nebija vienīgais jautājums, kas nomāca abus sērojošos putnus. Lidojuma galamērķis vēl nebija noteikts, mūžīgi lidot nevar: spārni nogurst, acis krīt ciet, nav redzams ceļš uz priekšu...
       Dienā, kurā divi baltie gulbji saprata, ka uz zemes palikt nevar, pazuda pati pēdējā gaisma, kas apgaismoja sirdi un deva iemeslu dzīvot. No ligzdas tika izpūsti visi seši viņu mazuļi, tos nebija iespējams glābt. Vējš viņus, nepārspējami naivos, iznesa no ligzdas un aiznesa uz ezera aci, kurā tos notiesāja kāds īpaši izsalcis radījums. Eņģeļi gan mazuļus, gan vecākus bija atstājuši skarbā likteņa varā. Bet nevarēja būt, ka eņģeļiem vienalga, vajadzēja būt kādam citam izskaidrojumam, kāpēc šis liktenīgais atgadījums izpostīja  dzīvi divām mīlošām dvēselēm- gulbja mammai un tētim.
        Klusa un silta asara noritēja no gulbju mātes acs, tā uzreiz pārvērtās sasalušā kristālā, kas klusi un viegli nokrita no debess un piezemējās uz tumši zaļas mašīnas vējstikla, kura vēja ātrumā traucās pa pilsētas centrālo daļu. Autovadītājs bija jauneklis zilām acīm un vieglu grumbiņu starp uzacīm. Viņš traucās uz mājām- visdrošāko un mierīgāko vietu, kurā nevienam pār Viņu nav varas, tikai sapņiem nakts melnumā. Puisis, iegrimis domās, saprata, ka dzīve iet uz priekšu kā auto, kas tika vadīts ar ātrumu neatbilstoši situācijai. Varbūt vajag piebremzēt, varbūt pat apstāties, baudīt, dzīvot, mīlēt…
        Pavisam netālu no mājām Viņš izdzirdēja skaistāko dziesmu, kādu savā mūžā bija klausījies. Puisis pavēra automašīnas  logu, lai dzirdētu to labāk- tā viņu apbūra, visa dzīve pazibēja gar acīm…atmiņas, mirkļi, sapņi…
Vijolītes Viņa sapnī bija dzeltenas kā tikko izcepts maizes kukulītis vecmāmiņas virtuvē. Saule bija viņa māsa, tā sildīja viņu dienu un nakti, pat tad, kad tā paslēpās aiz horizonta maliņas, apzeltīdama to visā tā garumā. Sapņiem pienāk beigas, taču to pamats slēpjas dziļākajos apziņas nostūros.
   Reizēm Viņš baidījās sapņot, taču katru nakti pienāca brīdis, kad no aukstās gultas sapņi viņu aizveda citā pasaulē. Pārāk labā un kārdinošā, lai pietiktu spēka tiem pieskarties, lai tos izgaršotu. Bērnība bija kā rīta zvaigzne, kas pienāk negaidot un tāpat arī aiziet, bet mirklis divvientulībā ar  bērnības zvaigzni bija katru pieauguša cilvēka nakts sapņu vērts. Atceroties tās dzeltena mirdzuma pilnās dienas, Viņa sirds klusumā sažņaudzās tā, ka sāp.
    Mirklis citā pasaulē šķita tik ilgs kā ducis mūžības. Tas bija garš, taču pārāk īss salīdzinājumā ar pasaules notikumu gaitu. Atskanēja skaļš blīkšķis, kaut kas sniegbalts ietriecās vējstiklā, beigu beigās - melna tumsa. Viņa -nepiepildīto cerību apņemtā jaunekļa- un viņas -mīlošās gulbju mātes-  vairs nebija…
    Viens balts gulbis lidoja zem februāra pilnmēness. Vēsā un tālā mēness, tālā brāļa, mēness.
 Pilsētas gaismas bija garām, tagad priekšā tumšs mežs. Uz zemes nolaisties nevar. Auksti. Auksti sirdī, dvēselē, aukstums nenāk viens, nāk arī izmisums un šaubas. Parādās zvaigznes. Lielais lācis, Mazais lācis, uzsmaida Orions, Persejs nolaiž galvu, pat zvaigžņu Gulbis sveicinot paplivina spārnus. Taču nekas no sirds nevar izdzēst zaudējumu, izmisumu un vientulību. Bijām astoņi. Tagad esmu viens. Kaut parādītos eņģelis-cerība. Man ir vajadzīga cerība, tā būtu vienīgā, kas izglābtu mani no slīkoņa likteņa.
     Priekšā parādījās pils. Tā bija skaista un liela pils ledus kalna virsotnē. Aiz pils bija nebeidzami daudz pakalniņu un ieplaku ar pļavām, kurās ziedi nekad nenozied, ābelēm, kurās katru rītu uzzied jauni ābeļziedi, bet vakaros ābeļu zari gluži vai lūst no sarkaniem, sulojošiem āboliem. Caur visu milzīgo dārzu tek maza upīte, kura ietek milzīgā dīķī - pilnā ar krāsainām, lēkājošām zivtiņām, mazām vardītēm un neskaitāmi daudz gulbjiem. Visu iespaidīgo paradīzei līdzīgo vietu apjoza zeltaina, mirdzoša aura, kas apņēma arī gulbi, Viņa sirdī iedvešot siltumu un mieru. Gulbis aplidoja apli ap krāšņo brīnumu, un tam pakaļ, kā sekojot valdniekam, lidoja balti, mirdzoši aplīši, tie dziedāja un slavināja jaunpienācēju. Gulbis nolaidās pie lielajiem pils vārtiem, tie lēnām sāka atdarīties kā sirds atveras, kad sastopam cilvēku, kurš liek mums visur justies kā mājās. 
     Gulbis devās sapņu pilī, kur viss no zelta un valdīja mūžīgā laime. Tur bija eņģeļi, kas  sagaidīja Gulbi kā sen neredzētu draugu. Visas sasalušās spalviņas gulbja tērpā atsala un kļuva baltas kā sniegs, tīras un mirdzošas, pils pulsējošā aura apņēma arī Gulbi, un viņš izpleta spārnus no neatvairāmās burvības klātesamības, kas lika viņa sirdij iepukstēties straujāk kā nekad.
Tomēr eņģeļi ir! Eņģeļi ir, ja pietiek drosmes sapņot, vēlēties, alkt… 
No pils augstākā torņa kāds sauca Gulbi. Uz leju lidoja zvaigznītes - sešas mazākas un viena lielāka. Drīz vien tās pārtapa par septiņiem skaistiem gulbjiem- Gulbja  mīļoto un viņu bērniem. Bariņš nolaidās uz zemes un sastājās pusaplī ap gaužām laimīgo un pārsteigto tēvu, kurš birdināja vieglas prieka asaras. Viņi bija laimīgi. Ģimene vēlējās apvienoties, aicināt tēvu palikt pilī, dzīvot laimē un saticībā. Astoņas mirdzošas zvaigznītes pacēlās gaisā un pievienojās eņģeļiem, citām zvaigznēm debesīs un  laimi atradušām dvēselēm.
     Sapņos viss ir iespējams, jo tas bija tikai sapnis. Kaut kur meža dziļumā uz apsnigušām sūnām dusēja viens balts gulbis. Šāds liktenis varētu šķist smags, taču brīdī, kad gulbja ķermenis piezemējās uz aukstās zemes, viņš jutās kā laimīgākais gulbis pasaulē-  ar ģimeni, skaidrām acīm un sirdi, lūkodamies mūžībā. 
    Kas zina, vai tas bija sapnis? Kad pārtapsim par mirdzošiem gulbjiem debess paspārnē, uzzināsim. Varbūt jau šonakt.

0
65
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes