Nokļuvusi mājās Estere piesēdās pie sava datora, un ielogojās draugiem.lv , bet tā kā nekā jauna tur nebija viņa kā jau parasti askatīja ērika profilu izgāja ārā.
Ejot lejā uz virtuvi viņai novibrēja bikšu kabatā. Viņai pienākusi jauna ziņa. Estere neizpratnē skatījās uz telefonu, sms bija no nepazīstama numura, bet lasot Estere aiz laimes sāka smaidīt. Īsziņā bija teikts :" čāu, aizmirsu tev pirms tam pateikt, bet treniņā mums būs ofic jāparunā. Ērix. =)''
Estere nevarēja vien sagaidīt treniņu, un nespēja būt laimīga. netikusi līdz virtuvēi viņa skrēja atpakaļ uz savu istabu lai pazvanītu Evai un paziņotu superīgos jaunumus.
- Evucīt, tu pat nespēj iedomāties kas tikko notika! Esmu tīk laimīga. - sacīja Estere
- Nē, es tiešām nespēju iedomāties!- atbildēja Eva
- Man uzrakstīja Ēriks!
- Ja? un ko viņš tev rakstīja?
- Ka viņam obligāti ar mani būs jāparunājas treniņā. - staroja Estere
- Varbūt viņš tev uzaicinās uz randiņu beidzot! - piebalsoja Eva.
- Es tā ceru!lesmu tik satrauksies!ko lai velk mugurā? ko man viņam teikt?
- Nu vislabākajā gadījumā velc drēbes. un ko teikt? vnk pajautā ko viņš gribēja.
- nuj jā, jā. ok, man jāiet būs pabarot suņi.atā! - atvadījās Estere
Pēc stundas.
Tā kā ārā bija vēl diezgan silts, tpc Estere saģērbās plānāk nekā parasti, viņāi taču vajadzēja izskatīties glīti, kad ēriks viņu ieraudzīs lai uzaicinātu uz randiņu.Krāsojoties gan viņa negribēja pārspīlēt, jo viņai tāpat vajadzēs sportot treniņā.
Estere laimīgā solī devās ārā no mājās, lai dotos uz treniņu.Viņā bija stāvā sajūsmā par gaid;amo sarunu ar ēriku, jo vēl nekad Ēriks ar viņu privāti nav vēlējies runāties.Ieejot sporta zālē viņai pieskrēja klāt Eva.
- Ēriks ir jau ieradies, ej ar viņu parunāt kamēr skolotājs nav atnācis. - mudināja Eva.
- Domā? vrb man vienkārši pagaidīt kamēr viņš pats izdomās ar mani parunāt - Estere nebija diez ko pārliecināta.
- Nē, peej viņam vienkārši klāt un pajautā ko viņš gribēja. tak izmanto izdevību kamēr esi smuki saģērbusies, nevis kad skraidīsi apkārt sporta tērpā. - teica Eva.
- Arī sporta tērpā es labi izskatos, bet nu labi, tev taisnība. - piekrita Estere.
Estere ievilka dziļu elpu un devās uzmeklēt Ēriku. Pamanījuis viņu pie pārējiem puišiem, viņā lēnā solī devās viņām klāt, vēl pēdējo reizi atskatoties uz Evu, kura stāvēja pie ģērbtuves durvīm ar pacelties īkšķiem.
- Ērik, mēs varam tgd parunāt!? - sacīja Estere
- Ak, jā, jā. - atbildēja Ēriks bīdot Esteri tālāk no pārējiem.
- Par ko tad tu vēlējies ar mani parunāt?
- Nezinu kā lai sāk..man kauns tev prasīt, nevarēju ilgi saņemties, bet nedrīkst vairs vilcināties...- teica Ēriks
- es man liekas zinu par ko tu runā - priecīgi sacīja Estere
- Tiešām? man akmens no sirds pilnībā novēlās, tad jau tu esi ar mieru Paulam palīdzēt, ja? - vaicāja Ēriks
- Paulam? kas jāpalīdz?par ko tu vispār runā? - apjukusi jautāja Estere
- Angļu valodā, skolotāja teica ka tu labprāt palīdzētu.
- Ko? nu jā, bet kpc viņš pats nepajautā? - prasīja estere
- Nu tpc, ka viņš kautrējas. viņām liekas, ka ja viņš tev jautātu tu viņam atteiktu.
- nu tā nu gan nebūtu, es vēl padomāšu, ja?- ne īpaši apmierināti atteica Estere
- droši.
Zālē ienāca skolotājs, un estere aši devās uz ģērbtuvi lai pārģērbtos.
