Estere sēdēja angļu valdoas stundā un atkal domāja par Ēriku. Bet viņās sapņus pārtauca angļu valdoas skolātaj.
- Estere! Lūdzu piedalies stundā nevis sapņos.
- Atvainojiet, skolotāj, tā vairs neatkārtosies!
- Es vismaz tā ļoti ceru, man jau tas sāk apnikt.! - sacīja skolotāja.
- Viņai jau laikam atkal par mani sapņo. - sacīja Kārlis.
- Par nelaimi nē! kurš gan par tevi sapņo! - Esteres vietā atbildēja viņas labākā draudzene Eva.
- Lūdzu klasē klusumu! .. - iesaucās skoltāja.
Par atvieglojumu visiem noskanēja zvans un visi bija brīvi, lai dotos mājās.No klases lielā ātrumā izbrāzās Kārlis, Jānis, Gustavs un Egīls. Visi viņi steidzās līdz Esterei un Evai, kas jau devās ārā no skolas.
- Eu, meitenēs, pagaidiet mūs. - viņām pakaļ sauca Kārlis. - Es zinu, ka jums ir smēķi, ejam kopā mājās?
- Nu jā , ir gan mums. Iedosim, bet tikai šoreiz. - teica Estere
Kad viņi devās uz pīpētavu lai varētu tur uzpīpēt, Kārlis viņai no rokām izņēma somu, un nesa to viņas vietā.Estere jau zināja, ka patīk Kārlim, bet lai arī cik glīts viņš nebūtu viņai tomēr patika Ēriks. Ēriks mācījās viņai paralēlklasē un viņiem sanāca kopā treniņi.Viņš bija tipisks skaistulis ar zilām acīm, dabīgi blondiem matiem, vidēja auguma un sportits. Lielākā daļa skolas metieņu viņu iekāroja, un Estere bija tajā skaitā.
Viņa pati arī bija ļoti glīta meitene, bet laikam ne tik ļoti glīta, lai Ēriks viņu uzaicinātu uz randiņu. Ja jau pašai negribot viņa bija iepatikusies Kārlim ar savām zaļajā, mirdzošajām acīm, garajiem, kastaņbrūniem matiem un savu necilo augumu, laigan viņa bija slaida un gāja vieglatlētikā , viņai tomēr nepatika savs augums.
Kad viņi bija nokļuvuši pīpētavā Estere ieraudzīja tur sēžam Ēriku un viņa draugu Juri, viņi abi ieraugot, ka viņiem piebiedrosies daži no paralēlklases - pasmaidīja un sasveicinājas.
Estere mulsi smaidīdama kopā ar pārējiem pietuvojās Jurim un Ērikam.
- čau jums visiem! ko tad jūs tik mazā sastāvā? parasti esat vairāk. - sacīja Ēriks.
- Stundas vienkārši beigušās - aizsmēķējot cigareti atbildēja Jānis.
- Laimīgie, mums vēl viena fizika. - teica Juris.
- Gan jau izdzīvosiet. Būsiet šodien abi treniņā ? - vaicāja Estere.
- Protams.Jāgatavojas taču sacensībām.- atbildēja Ēriks.
- Ak, jā, pareizi, biju piemirsusi.. - iestarpināja Eva.
- Nu tad jau tiksimies treniņā, mēs iesim labāk uz stundu. Līdz vēlākam - atteica Ēriks.
- Čau, līdz vēlākm. - teica Estere un Eva.
Estere kāri noskatījās pakaļ Ērikam, līdz Kārlis viņai ar elkoni iebakstīja ribās.
- Zināji, ka nav labi siekaloties? - izsmējīgi teica Kārlis.
- Hā, hā, ļoti smieklīgi! Es nemaz nesiekalojos.
- Kā tad! bet nulai jau tā būtu. Ok, mēs dodamies, paldies par smēķi. - atteica Kārlis
- Atā. - Estere ar Evu atkal reizē atbildēja.
- Kāpēc Ērikam jābūt tik sasodīti foršam un tik sasodīti stūlbam, lai mani nekur neuzaicinātu? - gaudās estere.
- Tiešām nezinu, vrb tu viņam patīc, bet viņš vnk ir baigi kautrgais? - ieminējās Eva.
- diez vai, ka viņš ir kautrīgs.
- Nu saņemies pati viņu uzaicināt.
- Man bail, ka viņš mani atraida, un ja es viņam nepatīku?!!
- Nu to tad vajadzēs kkā noskaidrot. - sacīja Eva.
- jā, būs gan.. ok, dodamies mājās? drīz jau būs uz trniņu jāiet. - teica Estere.
- laba doma. - piekrita eva, nodzēšot ar pēdu savu izsmēķi.
