Sapņainais piedzīvojums 19.daļa0

**no rīta**
Es pamodos 8:14 un palūkojos uz savu istabu tā bija nenormāli savandīta un mans koferis...... Tas bija galīgi saplēsts. Apskatījos uz durvīm tās bija pārklātas ar dzelz slāni un tajās bija daudz ieloku. Tad es piecēlos un mēģināju saprast, kas notika vakarā un naktī. Bet tad pēkšņi dzelzs slānis nozuda un istabā ienāca samiegojies Luiss. Un kad viņš ieraudzīja manu istabu viņš gandrīz atgāzās sēdus.
L: kāda viesuļvētra te ir bijusi?
Es: nav ne jausmas – mierīgi atbildēju-
Tad pa durvīm ieskrēja tas pats večuks viņš nopētīja istabu.
Večuks: Tātad nav nemaz tik traki. –pasmaidīja man-
Es: njā –noņurdēju/
L: ko? –nesaprašanā palūkojās večukā-
Večuks: vaita tu neaceries kā izskatījās Tava MĀJA kad pamodies?
L: -nokaunējies- jā, atceros....
Es: am, kas te notika? –joprojām mierīgi jautāju-
Večuks: apsveicu jaunkundz jums bija šonakt pirmā pārvēršanās!
Es: hmm paldies! –pasmaidīju-
Večuks: labi
Večuks aizvēra acis un pēc pāris sekundēm visa istaba bija ideālā kārtībā pat vēl labāk nekā iepriekš. Pat mans koferis bija kā jauns.
Večuks ielūkojās pūlkstenī: tā tagad ir 8:20. Jums ir 40min laika lai sakoptu sevi un sēdētu lejā mašīnā.-viņš aizgāja-
Es čukstus: a kas viņš vispār ir un kā viņu sauc?
Luiss tik pat čukstus: tas ir Alfrēds viņš ir galvenais uzraudzītājs cik pats esmu sapratis.
Luiss aizgāja uz savu istabu, bet es sāku posties ceļam.
Biju gatava ļoti ātri tāpēc devos lejā tur stāvēja liels džips. Es iekāpu tajā un tur vēl neviena nebija es iekārtojos vietā pie loga. Pēc kāda laika atnāc Luiss. Viņš nedaudz nosarka kad pamanīja, ka jau sēžu mašīnā.
Mēs braucām 20min līdz nomaļai pļavai. Tur stāvēja neliels helikopterītis.
Mēs iekāpām tajā. Tajā arī ienesa mūsu koferus.
Mēs lidojām 3h.
Pa visu ceļu Luiss 5 reizes mēģināja iesākt sarunu, bet viņam tā arī nekas nesanāca.