Sapņainais piedzīvojums 17. Daļa0

K: nu ko varam tā kā svinēt Tavu dzimeni...
Es: jā īstenībā varētu –pasmaidīju-
Visi dīvaini sasmaidījās. Tad zālē pēkšņi ieskrēja Laura!!
L: tur... Tur sv....v..vešie!! – viņa smagi elsoja-
Es: nopietni??
L: čau jāaaaaa! Paslēpiet princesi!!
Visi sāka rosīties un mani ar Luisu iespundēja tajā istabā kur iepriekš pamodos.
Es: kāpēc Tu arī te esi?
L: jo man arī salīdzinoši nesen parādījās spējas un es vēl mācos tās kontrolēt.
Es: Tev par to arī tā pateica?
L: kā tā?
Es: nu tā kā man.
L: nē es jau sen zināju ka man būs spējas.
Es: kāpēc man neviens neteica?
L: nezinu
Es: ammm Tu zināji ka es esmu princese un ka esmu vispār Svede.
L: jā zināju.
Es: tad tāpēc Tu man skraidīji pakaļ?
L: negluži skraidīju, man teica tevi sargāt.
Es samūlsu.
Es: kāpēc Tu ienīsti Kristapu? – pēkšņi izrādās jautājums
L: -izbrīnīti- kāpēc Tu domā, ka es ienīstu Kristapu?
es: jo tad manā kāpņu telpā....
L mani pārtrauca:: ā tad mēs bijām nelielā strīdā, bet tas nekas nopiens tagad mēs esam draugi.
Es: a nu skaidrs.- paskatos uz durvīm- Tu gadījumā nezini kāpēc Svedi karo ar Svešajiem?
L: iegaumē nevis Svedi karo ar Svešajiem, bet Svešie karo ar mums!
Es: nu labi bet kāpēc?
L: Tu esi ļoti ziņkārīga.
Es: jā ir drusciņ.
L: nu es īsti nezinu, to mums mācīs Svedu vēsturē.
Es gandrīz aizmirsu ka jau rīt ir jābrauc uz jauno skolu.
Tad durvis atsprāga un tajās stāvēja Kristaps.