Ceturtdiena.
''Santa? Santiņ, mosties!'' es sadzirdēju, kāda balsi, tā bija Olafa balss, es biju nogulējusi pie viņa palātā visu nakti. ''Tevi mamma meklēja, viņa tevi gaida pie administrācijas.'' viņš pasmaidīja. ''Ak vai, man būs lielas nepatikšanas, labi, Olaf, veseļojies!'' Es viņu niskūpstīju. Es zināju, ka nebūs labi, es lēnām kustējos uz administrācijas pusi, un tur es redzēju mammu runājamies ar medmāsu. Viņa mani ieraudzīja un nāca man pretī ar dusmīgu skatienu: ''Mājās mēs nopietni parunāsim, saprati?'' viņa man jautāja. ''Jā, labi. '' es klusi atbildēju. Nonākušas mājās viņa aizcirta durvis un aizslēdza tās un pievērsās man: ''Tu nepaklausīgā skuķe! Pa logu izlekt bija labs veids, kā izlavīties no mājas, ak vai, to pusaudžu mīlastība man jau sāk pieriebties! Zini tev būs mājas arests līdz skolas beigām!, saprati?, tu vel biji samelojusi medmāsai, ka esi Olafa māsīca, nu gan!, Santa es to nebiju gaidījusi! Un jā, remontnieki bija šorīt taviem logiem rokturus noņemt! Dzīvo vesela!'' viņa bija ļoti dusmīga, ka man palika bail. ''Es pat svaigu gaisu nevarēšu paelpot?'' es jautāju. ''Nu ziemā, jau tev to aukstumu nevajadzēs!'' viņa nicinoši atbildēja. Es iegāju savā istabā aizvēru aiz sevis durvis un atkal tās aizslēdzu, jo man jau tagad nevajag laboties, man jau ir tikai mājas arests uz gandrīz gadu! Es paņēmu savu laptopu un paskatījos kas jauns internetā, bet protams internets arī bija atslēgts. Es ietriecos ar galvu savā spilvenā un apsedzos ar segu. Tā es nogulēju 2 ar pus stundas. Piecēlos un paskatījos pa logu - tur bērni spēlējās pāri ielai, un tad es redzēju Kristapu ar saviem draugiem. Viņi laikam bija iedzēruši, ka tā streipuļoja , viņi piegāja pie meitenes no manas klases - Sigitas, varēja redzēt, kā viņi pēkšņi apsēžas viņai līdzās un viņu apgrāpsta. Es vēlējos kautkā kautko darīt, bet es netiku ārā, es neko nevarēju darīt. Es redzēju kā viņa pretojas, bet viņi viņu vilka sev līdzi, bet pēkšņi es redzēju kādu sievieti, kura pieskrēja viņiem klāt un sāka lamāties , man vismaz tā likās, tā bija mana mamma! Kristaps jau grasījās viņai sist, bet mamma satvēra viņa roku un grieza to. Man likās, ka būs slikti. Es nogāju no palodzes lai neredzētu tos šausmīgos skatus. Es paslēpos zem segas, kā es darīju bērnībā, ka man bija bail. Es tā brīdi sēdēju, līdz es dzirdēju, ka kāds nāk pa durvīm iekšā. ''Santuk, atver durvis, lūdzu.'' Es pieskrēju pie durvīm un atslēdzu tās. Tur stāvēja mamma ar Sigitu pie rokas. ''Viņu gribeja izvarot, es viņu izglābu.'' viņa teica. ''Akdievs, mamm, tu tak izskaties briesmīgi, tev ir pārsista lūpa!'' es brīnījos. ''Jā ,viņi nav vīrieši, viņi ir plukatas, sit sievietei, un vel tik jauni, grib izvarot meiteni. Nabadzīte! - Kā tevi sauc vispār?'' mamma palūkojās uz Sigitas. ''Viņu sauc Sigita, viņa iet manā klasē.'' es teicu, jo Sigita izskatījās tā itkā nespētu neko pateikt. ''Viņa ir tava klases biedrene? Hm, jums ir labas attiecības?'' mamma uz manis skatījās. ''Jā!'' protams, ka viņa ir man laba draudzene - viena no labākajām! ''Es jūs tad atstāšu divatā, jums tēju uztaisīt?'' viņa jautāja. ''Sigitai jau noteikti, nu man arī!'' es atbildēju. ''Tā tēja nebūs tik ātri gatava, negribu iepilināt kādu asins pilienu jūsu krūzēs, saārstēšos un tad taisīšu!'' Viņa pasmējās. Es ieaicināju Sigitu iekšā un teicu: ''Nāc, apsēdies, nomierinies, ko viņi tev teica?'' Viņa klusēja un skatījās uz manis. '' Labi es tev pašlaik neko nejautāšu, tu jau vel esi šoka stāvoklī!'' Mēs abas sēdējām un kautko domājām. Sigita atlika galvu uz spilvena un aizvēra acis. Es paskatījos uz viņas un teicu: ''Atpūties, tev tas ir ļoti vajadzīgs.'' Es atlaidos un skatījos grieztos un domāju ~Eh, cik viņai ir grūti, tikpat cik man, bet viņu jau paspēja fiziski ievainot, ak vai, kapēc viņš tā dara?!~ Mamma ienāca istabā ar lielu blīkšķi: ''Gandrīz nogāzos ar visām jūsu tējām, Sant, palīdzi!'' Es piesteidzos klātu un palīdzēju ar paplāti. ''Es jums cepumus arī atnesu!'' viņa pasmaidīja. ''Paldies! Mēs pasēdēsim. Aprunāsimies!'' Es piemiedzu aci mammai. Mamma aizgāja uz savu istabu. ''Man ir bail atkal iziet ārā, man ir bail, dzirdi Sant? Man ir bail!'' Sigita sāka raudāt.
Turpinājums sekos!
