Būtu ielikusi vēl kādu daļu šodien,bet diemžēl,man ir rūpīgi jāpārlasa viss stāsts,lai varētu izlabot kļūdas (garumzīmes) 
Samanta sēdāja,bet Konors ar Paulu stāvēja pie durvām un gandrīz vai kāvās.
-Es tev teicu,ka tu paliksi šeit!
-Konors kārtējo reizi atkārtoja.
-Bet es tev atkārtoju,ka es šeit nevaru palikt!
Pauls nedaudz šlupstēja un Samanta iesmējās.Abi puiši paskatījās uz viņas un Konors jautāja:
-Pastāsti arī mums,kas tev liekas tik smieklīgs.
Konors piegāja pie meitenes un aplika tai roku ap pleciem.Viņa atstutēja galvu pret savu draugu un mierīgi sacīja:
-Es varu viņu aizvest.Tāpat dzīvoju no viņa netālu.
Tieši šajā brīdī istabā ienāca Maikls ar Patriku un Katrīnu.Maikls dusmīgi nopētīja Samantu ar Konoru.
-Kur tu domabraukt?-Katrīna vaicāja,nedaudz iereibusi.
-Laba doma-sacīja Pauls-un tu vari palikt pie manis pa nakti.No rīta tevi nogādāšu mājās sveiku un veselu,bet varbu mazliet nogurušu.
Maikls to dzirdot spēra soli Paula virzienā,bet Patriks viņam piestājās priekšā,neļaudams viņam spert ne soli tuvāk Paulam.
-Es tevi varu aizvest.-Maikls ierunājās,Samanta paskatījās uz viāa un vinš atpakaļ uz Samantas.
-Un arī tevi. -vinš klusām piebilda.Istabā iestājās klusums.
-Nu ko tad viss ir sarunāts.-pirmais ierunājās Konors.
* * *
Samanta sēdēja klusi ,bet to nevarētu teikt par Paulu.Vinš dziedēja,bļaustījās un pat mēģināja dejot.Maiklam tas likās smieklīgi līdz brīdim,kad Pauls apklusa un pec briža jautāja Samantai:
-Samanta?
-M?-miegaini tā atbildēja
-Vai es tev liekos simpātisks. Maikls plati smaidīja un vēroja Samantu.Samanta paskatījās uz Maikla un ar ļaunu smaidu sacīja:
-Protams,Paul.
Maikla smaids pazuda.Atkal iestājās klusums un Pauls uzdeva nākamo jautājumu: -Vai atceries,kad tev pazuda kaķītis un mēs abi devāmies meklēt?
Samanta sāka skaļi smieties.Maikls saspieda stūri
. -Es to nekad neaizmirsīšu!
Arī Pauls iesmējās un Maikls strauji sabremzēja un Pauls atsitās pret vaditāja kresla malu.
-Hej!-iekliedzās Pauls-Es varēju ciest!
-Maikl!-ariSamanta bija sabijusies no tik straujas apstāšanās.
-Mēs esam klāt!-Maikls caur zobiem izspieda.
-Jau?-nobrīnijās Pauls
-Jā.-mierīgi atteica Maikls,skatoties kaut kur uz priekšu.
-Paldies,draugs.Ejam,Sam.
-Pauls jau kāpa ārā no mašīnas,kad Maikls pateica:
-Samantu es aizvedīšu.
Pauls stāvēja miņādamies un tad paraustīja plecus un aizcirta durvis.Maikls tajā pašā brīdī izbrauca no Paula mājas pagalma.
-Mums vajag parunāt.-sacīja Maikls.
-Ja?Par ko tad?
Samanta centās neuztrakties un domāt sakarīgi,bet kad Maikls apstājās neapgaismotas mājas pagalmā viāa nespāja nosēdēt mierīgi un jautāja:
-Ko tu gribi,Maikl?
-Tevi. -vinš vienkārši atbildēja. Samanta skatījās uz Maikla ar lielam acīm un nespēja noticēt,ka viņš to bij pateicis.
-Jā ,Samanta.Es gribu tevi!Es pats nezinu kas ar mani notiek!-viņš novērsās no meitenes un paskatījās ārā pa logu.
-Maikl?
Viņš nepagriezās pret viņu un Samanta atkārtoja,bet šoreiz mazliet skaļāk.
-Maikl?!
Maikls pagrieza galvu pret viņu un Samanta piespiedās pie viņa lūpām ar savām lūpām.Maikls iesmējēs un pievilka Samantu sev tuvāk klāt. Ar grūtībām atravušies viens no otra,viņi smagi elsoja.Maikls pirmais pārtrauca klusumu,sakot:
-Saki,ka tu esi ar mieru būt mana!
Samanta tikai spēja iesmieties un atkal pagriezās pret Maiklu pieprasot skūpstu.
