1.Atelpa. S.P./Lea.
Labdien, mis Mērsone.
Ceram, ka ieradīsieties uz pārrunām Anvortas ielā 40 a, blakus....
Un tā katru dienu. Jaunas vēstules, kas nesola neko jaunu. Tās nepalīdz ne man, ne manai mammai. Darba meklējumi neveicas ne īpaši jauki. Es vēlētos, kaut es būtu vecāka par saviem 15 gadiem, lai varētu palīdzēt savai mammai. Arī manas “papildus dotības neko nelīdz”...Tiklīdz izdzirdēju mammas satraukto balsi pa telefonu,-Jā, protams, tikai....jā, protams. Labi. Gaidīsim- es negribēju pēkšņi klausīties, kā to darīju citreiz. Pēc mana tēta mistiskās pazušanas viss šķita kā pazudināts. Naudas vairs nebija, tāpēc mēs pārdodam mūsu jau tā mazo māju. Mūsu nākamā mājvieta arī nebūs tik traka-mēs braucam dzīvot pie manas vecmāmiņas. Tas ir tikai 47km no šīs, nu jau Emiolertu ģimenes īpašuma.
-Mammu? Tu jau ieliki manu sarkano kleitiņu?
-Nezinu, es vairs neatceros-mamma bļāva no lejas.-Kāpēc tev viņu tagad vajag?
-Nē, nekas. Es biju domājusi viņu tagad uzvilkt, bet samierināšos ar šortiem un topiņu.
-Nāc, mums jāsāk nest mantas!
-Labi, jau eju!-nonesos lejā pa kāpnēm. Kad viss bija sakrāmēts mašīnā, nu vismaz pēdējās mantas, es apstājos, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz savu bijušo māju.
-Mīļa!-vecmāmiņa izskatījās ļoti priecīgi skumja. Tieši tāpat kā es. Es cerēju, ka šeit arī būs tik pat interesanti kā katru vasaru, ko šeit pavadu.
-Sveika. Tad, kurā istabā mēs dzīvosim?-pievērsos arī mammai.
Ome atbildēja mammas vietā-Pārkārtosim bibliotēku par tavu istabu, bet ēdamistabu par mammas.
-Man būs sava istaba?-tas nākotni padarīja krietni gaišāku. Vecmāmiņa pamāja. Es nespēju pat mazināt savu uztraukumu krāmējot mantas, līdz iezvanījās telefons. Mammas telefons.
-Hallo?-es satraukti pacēlu, jo mamma bija izgājusi. Es nepazinu šo numuru. Mamma nekad neraksta kontaktu katalogu. Tur ir tikai daži numuri, ko es pati esmu papūlējusies ierakstīt.
-Lea?- kāda maiga sieviešu balss atbildēja.
-Jā, es. Kas zvana?
-Tu neatceries, mīlulīt?
-Nē.
-Te zvana Pega.
-Ā, misis Hārta. Priecājos dzirdēt jūs atkal.-beidzot man pieleca, kas zvana. Manas mammas labākā drudzene. Ja pareizi atceros, tad viņa dzīvo vienu stāvu augstāk.
-Klausies, vai jūs jau esat atbraukušas?
-Jā. Vai vēlaties nonākt lejā?
-Jā tas būtu lieliski. Tūlīt nākšu.-atskanēja trīs pīkstieni. Kā vienmēr neviens nevēlējās ar mani runāt. Ok. Tagad gaidīšu līdz viņi atnāks. Es jau kāpņutelpā dzirdēju kā Pega saka kādam-Nāc, taču! Tu nevari tā vienkārši nenākt! Noela ir mana draudzene. Tagad stāvēsi man blakus un klusēsi!-tad atskanēja zvans pie durvīm. Uzreiz aizskrēju pie durvīm tās atvērt. Pie durvīm sastingu kā iemieta. Es nespēju
saprast kas un kāpēc skaistais zēns, kas stāvēja man priekšā tā smaržoja. Tieši tāpat, kā tie, kurus es satiku tajā biedrībā...
-Sveika!-Pega mani apskāva.
-Sveiki, vēlreiz, mis, Hārta.-es uzsmaidīju. Tagad sāku domāt, vai es esmu piedienīgi apģērbusies. Manā priekšā stāvēja mammas labākā draudzene un zēns, kas ir ļoti skaists. Pat pārāk. Vai mani ļoti īsie džinsu šorti, garās zeķes un topiņš ir pieklājīgi. Īpašī ziemas laikā...
-Sveika-mani uzrunāja skaistais puisis, balsī, kas izklausījās pārāk skaista. Pat ne tik skaista, kā dziesmu ierakstos, ko dziedāja mans mīļākais dziedātājs. Ah, dievinu Lestānu!
-Čau.-es vēsi atbildēju. Nolēmu ieturēt distanci, kā vienmēr.
-Pega!- izdzirdēju mammas balsi aizmugurē. Vai viņa jau ir mājās?-Nāciet iekšā!-es pagāju nost, lai ieaicinātu viesus.
-Varbūt lai bērni grib iziet ārā?-Pega pagriezās pret mums. Bērni. Ha! Goda, vārds, es redzēju kā zēns iesmējās it kā par manu domu. Tas šķita ērmīgi. Arī viņa acis nešķita parastas...Es pagriezos pret zēnu ar jautājumu.
-Labi, es eju-es atkal paskatījos uz mammu. Aizgāju uzvilkt savas emo-stila kedas ar šaha rakstu. Dzirdēju, kā džekiņš man seko.-Es arī eju-viņš noteica un pagriezās, lai atvērtu man durvis. Es ātri paķēru savu balto ādas jaciņu ar augsto apkakli. Izsoļoju ārā un pie kāpnēm pagriezos pret viņu.-Kur iesim?-uzjautāju ņirgādamās.
-Nez, kur gribi?
-Ko iesaki?
-Iesaku apskatīt mūsu ievērojamākās vietas..-viņš iesāka, bet es viņu pārtraucu-Hey, es esmu te bijusi. Tad uz šūpolēm?-viņš iesmējās.
-Klau, vai tev ir arī vārds, vai tikai asas frāzes?-viņš mani turpināja ķēmot, kad jau kādu pusstundu sēdējām šūpolēs un runājot par manu atbraukšanu.
-Leareta, bet vari mani saukt par Leu.
-Labi, Lea. Mani sauc Kriss.-es iesmējos par viņa balss toni. Tad pēkšņi viņš sabruka. Es ātri viņu uzcēlu, cerēdama, ka viņš nemanīs, ka es vairs nerīkojos cilvēciski.
-Kriss? Kas tev notika? Vai tu mani dzirdi?-es viņu uzvilku atpakaļ uz šūpolēm. Viņa āda kļuva ļoti auksta..., lai gan es viņam pieskāros tikai pirmo reizi.
-Kriss!!!!-es jau histērijā kliedzu. Viņš atmodās, bet ļoti vārgs.
-Lea?- viņš izmocīja.
-Jā?
-Kas notika?-viņš centās piecelties.
Es brīdi apdomāju, vai teikt viņam taisnību. Nolēmu melot, tāpat kā visiem. Diemžēl.-Es nezinu. Tu vienkārši sabruki manā priekšā, vai tev kļuva slikti? Tev ir kāda slimība?
-Nē, viss ir labi, tagad. Man tā šķiet.
-Nāc, es tevi aizvedīšu mājās-noteicu un pārliku viņa roku uz maniem pleciem.
