Pirmais rakstiņš, tāpēc esiet jauki :) Stāsts par mīlestību un to, kas paliek pēc tās...
Sākumā...
Ar lepnumu skatīties sejā, turēties pie rokas,
Saukt par savējo...
Iet ārā pa durvīm ar apziņu- sagaidīs!
Skūpstīt līdz paliec bez elpas, tā pat vien,
Neko negaidot...
Naktī dejot uz ielas, sapņojot...
Baudīt pirmo nakti aiz mīlestības,
Ne iekāres...
Saņemt rudzupuķes kā solijumu...
Sildīties zem vienas segas...
Gaidīt pavasari, smejoties, tauriņiem vēderā lidojot...
Raudāt aiz laimes vai nelaimes,
Viņam uz pleca...
Kvēlākais sapnis, ko nekad nelaist vaļā!
Kad viss jau beidzies...
Asaras...
Tā vien liekas, ka tas ir pēdējais, kas palicis no tā spožā mirkļa, kad likās:
"Beidzot! Beidzot arī mana kārta ir pienākusi!"
Asaras...
Vienlaicīgi rūgtas un saldas!
Kad tās nokļust uz mēles, jūtu tikai rūgtumu, jo tas ir vienīgais, kas palicis...
Tajā pat laikā, tās ir neizsakāmi saldas, jo slīd pār maniem vaigiem kā labākās atmiņas, kas bijušas!
Par saldākajiem brīžiem, kuru jau tā ir par maz...
Runā, ka kļūdīties ir cilvēcīgi!
Tikai kāpēc, tad, kad kļūdamies, mums tā īsti to nekad nepiedod?!
Sāksim visu no jauna?
Protams! Tikai atceries to, ka to, kas bijis, vairs neatgriezīsi nekad!
Asaras...
Tās ir pēdējās atmiņas par Tevi...
Kas tam visam pa vidu?
Prieks
Laime
Sajūsma
Ilgas
Pirmā vilšanās
Strīds
Salīgšana
Izmisums
Mīlestība ir laime un nelaime, prieks un skumjas... Tā paceļ mūs debesīs un iegrūž dziļākajā bezdibenī... Tā ir skaistākā lieta pasaulē, tajā pat laikā, tā mēdz novest līdz ārprātam... Mīlestība nav tikai pozitīvais vai negatīvais, tā ir laba tikai tad, kad sastāv no pretstatiem, bet bez tās, mēs tā īsti nemaz nejūtam :)
