- Tu esi pārliecināts, ka šeit tiešām nav videokameras? - es jautāju, kārtojot savu apģērbu atpakaļ pieklājīgā paskatā.
- Sirsniņ, tu streso tā, it kā no mums abiem tu būtu precēts cilvēks, - Emīls smiedamies atteica.
Paskatījos uz vīrieti savā priekšā. Emīls. Mans Emīls. Bet patiesi mans viņš bija tikai šajos īsajos kaisles brīžos. Metru deviņdesmit garš spēcīgas miesasbūves brunets ar silti brūnām acīm. Tieši šīs acis ir iemesls, kāpēc esam tur, kur esam. Man ir vājība uz vīriešiem ar brūnu acu krāsu, un jau kopš pirmā brīža, kad mūsu skatieni sastapās, es zināju, ka esmu šī vīrieša valgos.
-Nu jau tu atkal par kaut ko sapņo ar vaļējām acīm, - Emīls atsauca mani no pārdomām.
- Ak, pārtraukums jau noteikti ir beidzies. Iešu atpakaļ, - atbildēju un, aši pasmaidījusi, ātri izgāju ārā no noliktavas telpas.
Vienmēr pēc tuvības ar Emīlu nezinu īsti, kā uzvesties. Viņš bija lielisks mīlnieks, jautrs sarunu biedrs un.. Nē, Emma. Tu nedrīksti. Viņš ir precēts. Jūtām šajā stāstā nav vietas.
- Emma, nu kur tu paliec? Tūlīt sāksies sapulce, - mana draudzene Laima sauc, tikko esmu spērusi kāju atpūtas telpā.
- Sapulce? Pa kuru brīdi tāda tika paziņota? - sāku satraukties.
Sapulce. Tas nozīmē, ka visi būs sapulcēti vienā telpā un man nebūs laika savākties pirms atkal redzos ar Emīlu. Nolādēts.
- Nu tad ejam klausīties,- nopūtos un uzņēmu kursu uz sapulču zāli.
Viņa šeit vēl nebija. Tas labi. Apsēdos blakus Laimai un atvēru piezīmju grāmatu. Manīju, ka brīvajā pusē sakustas krēsls un pat nebija jāpaceļ galva, kad jau zināju, ka man blakus ir apsēdies Emīls.
Neizpratnē uz viņu paskatījos, jo darbā parasti cenšamies turēties viens no otra pa gabalu. Te pēkšņi tāda tuvība. Viņš tikai veltīja man savu apburošo smaidu un sāka runāt ar Kārli, kas sēdēja viņam otrā pusē.
Zālē ienāca Roberts un tūlīt aiz viņa arī sekretāre Inese. Sapulce varēja sākties.
-Sveicināti, mani dārgie darbinieki! - Roberts uzsāka savu sakāmo, taču ar to pašu mirkli mana uzmanība no viņa novērsās, jo sajutu uz savas kājas roku, kura sāka slīdēt aizvien augstāk un draudīgi tuvojās nepieklājīgi tuvu manai kājstarpei. Nemierīgi sakustējos un sakrustoju kājas, taču tajā pat mirklī roka tik cieši ieknieba man stilbā, ka knapi noturējos, lai neiekliegtos un saliku kājas sākuma pozīcijā. Man pat nebija jāskatās, lai zinātu, ka rokas īpašnieka ģīmi rotā pašapmierināts smaids. Ka varētu iebelzt viņam ar kaut ko.
-Tāpēc vēlos iepazīstināt jūs ar Veroniku,- kā no tālienes atskanēja Roberta balss, un manas asinis sastinga tai pat mirklī, tāpat kā roka, kas bija ceļojusi pa manu klēpi.
Ar neticībā ieplestām acīm vēroju, kā sapulču zālē iesoļo Veronika. Emīla Veronika.
***
Izdevniecībā sāku strādāt aptuveni pirms astoņiem mēnešiem. Mans sapnis vienmēr ir bijis kļūt par žurnālisti, bet pagaidām pietiek arī strādāt, labojot tekstus. Viss ir jāsāk pamazām.
Pie darba tiku pateicoties savai draudzenei Laimai, kura ir uzdienējusi jau par redaktori, lai gan sāka šeit strādāt kā izsūtāmā meitene. Savos 32 gados viņa izskatījās kā īsta modele. Mēs nejauši satikāmies pirms gada Vecrīgas klubā, un jau ar pirmajiem jokiem bija skaidrs, ka esam līdzīgas, lai arī mums bija astoņu gadu starpība.
Tā nu pirms astoņiem mēnešiem apņēmības pilna iesoļoju izdevniecībā, un man nebija ne mazākās aizdomas, cik ļoti mana dzīve sašūposies.
Protams, pateicoties viņam. Mūsu pirmā sastapšanās bija atpūtas telpā, kur es lamādamās centos iedarbināt kafijas automātu. Biju izspaidījusi visas pogas, un ne pa kam tā nolādētā mašīna neizrādīja dzīvības pazīmes.
- Noteikti no kontakta kāds atkal izrāvis, -sadzirdēju aiz muguras balsi.
Pagriezos un sastapos ar brūno acu skatienu, kas cieši mani vēroja.
- Ak, un es jau gandrīz biju gatava sasist nabaga aparātu par to, ka nesniedz man kafiju, kas nepieciešama, lai es spētu normāli funkcionēt, - cenšoties uzburt sejā nevainojamu smaidu un nenovēršot skatienu no viņa, atteicu.
-Apkopēja parasti vakaros pēc aparāta apkopes viņu izrauj no kontakta, ļaujot "atpūsties". Tā kā esi agri ieradusies, tad neviens vēl nav viņu sagatavojis darbam, - viņš runāja un sāka darboties ap aparātu. Pēc īsa brīža jau gatavojās kafija.
Kad viņš pagriezās un sniedza man kafijas krūzi, mūsu pirksti saskārās un es ievēroju, ka pirkstā rotājas laulību gredzens.
-Starp citu, mani sauc Emīls. Esmu fotogrāfs un mākslinieks, - viņš man piemiedza ar aci.
-Emma. Strādāšu par korektori, - pasmaidīju pretī.
-Emma.. Skaists vārds. Labi, man jādodas apstrādāt dažas fotogrāfijas, kurām pēc pusstundas gatavām jābūt uz Roberta galda. Tad jau vēl tiksimies, - viņš vēlreiz piemiedza ar aci un pazuda no telpas.
Stāvēju ar kafijas krūzi rokā un stulbi smaidīju. Jutu, ka esmu jau sev ieguvusi jaunu draugu.
***
Roka no mana klēpja pazuda. Jutu, kā mana sirds sāk dauzīties nežēlīgā ātrumā.
Veronika? Ko viņa šeit dara?
- Nu tad tagad es teikšu paldies Inesei par ieguldīto darbu mūsu izdevniecībā un ļoti ceru, ka Veronika būs tikpat laba darbiniece.
Inese, pareizi. Atminējos, ka nedēļas sākumā gāja runa par to, ka Inese iet prom no darba un paliks tik ilgi, kamēr tiks atrasta jauna darbiniece. Bet es nezinu, kādu ļauno joku dzīve spēlē šajā mirklī.
-Mīļais, vai pārsteigums izdevās? Gribēju redzēt tavu pārsteigto seju, tāpēc līdz pat pēdējam neteicu, ka saņēmu darbu izdevniecībā, - Veronika plati smaidot apkrita Emīlam ap kaklu.
Man palika nelabi.
