Atvēru acis un pirmajā mirklī neapjēdzu, kur atrodos. Galva bija smaga kā spainis un sakustoties jutu vieglu nelabumu. Ievaidējos. Nu kas man lika tā dzert vakar!
Lēnām pieslējos sēdus. Uz naktsskapīša stāvēja liela ūdens glāze ar citronu. Noteikti Marija bija parūpējusies par to, lai es varētu kaut mazliet atvieglot savas ciešanas. Izdzēru visu ūdeni vienā elpas vilcienā un atgāzos atpakaļ gultā.
Prātā pārcilāju iepriekšējās nakts notikumus. Pēdējais, ko atceros bija tas, kā skūpstījos ar Kristapu, lai padarītu Emīlu greizsirdīgu un viss. Tālāk melna bilde. Pat nezinu, kā esam tikuši atpakaļ tēva mājā.
Manas pārdomas iztraucēja klauvējiens pie durvīm. Pierāvos sēdus un acumirklī to nožēloju. Uznāca nelabums un ātri atrāvu istabas durvis, pēc iespējas ātrāk cenšoties nonākt tualetē, lai nebūtu jāveic mājas uzkopšana.
Pēc brīža jau biju atvieglojusi savu pašsajūtu un jau miljons nezin kuru reizi sev solīju vairs nekad nedzert. Bet mēs jau visi zinām, ka šāda veida solījumiem īss mūžs.
Lēnām izgāju ārā no tualetes un redzēju, ka Kristaps stāv pie manas istabas durvīm.
-Sveika, skaistule! Es jau domāju, ka tu gatavojies maratonam, tik ātri man palidojot garām, -viņš smiedamies mani uzrunāja.
-Sveiks! Jā, piedod, par strauju piecēlos no gultas, nepaspēju neko ne redzēt, ne pateikt, -jutu, ka runājot nosarkstu, jo nespēju iedomāties, kā izskatos šajā mirklī. Kosmētika noteikti izsmērējusies, mati savēlušies. Tikai tagad pievērsu uzmanību, ka man mugurā ir tikai biksītes un paliels T-krekls, kurš noteikti nepieder man. Tas nozīmē, ka kāds mani ir arī pārģērbis.
-Nav nekāds brīnums. Tev kokteiļi vakar lija iekšā kā ūdens malki. Tādā kliņķī biji. Vispār brīnos, kā biji spējīga paiet, -Kristaps smīkņāja.
-Es neko daudz neatceros. Kā un cikos mēs nonācām mājās?
-Šķiet, ka ap trijiem, kad tu biji gatava klubā dejot striptīzu, tad vilku tevi mājās. Kamēr ar tavu dzērāja ātrumu atnācām, bija jau gandrīz četri rītā.
-Ārprāts! Tur taču bija mani kolēģi. Viņi visu laiku bija ar mums?
-Nē, viņi jau laicīgāk notinās mājās, man liekas, ka ap pusnakti.
-Tad trakāko viņi nebūs redzējuši un tas nozīmē, ka man nebūs jāizolē sevi darbā, lai nesastaptos ar viņiem.
-Domā? - Kristaps pēkšņi palika nopietns.
-Kā? Ko tu ar to gribi pateikt.
-Ak, tu jau noteikti neatceries to, kā izplūdi asarās man uz pleca un izstāstīji visu par savu romāniņu ar to kā viņu tur sauca.. Emīlu?
Sastingu. Nevar būt, ka esmu atļāvusies kādam to izstāstīt. Tagad pilnīgi noteikti alkoholam uzlieku krustu.
-Beidz, pie manis tavs noslēpums ir drošībā. Nevienam neizpaudīšu, - Kristaps piemiedza man ar aci un pasmaidīja.
-Paldies.. Es laikam ieiešu dušā un mazliet savākšos, lai nenobiedētu mūsu senčus.
-Mamma ar tavu tēvu aizbrauca uz Igauniju kaut ko tur nokārtot. Nebūs mājās līdz vakaram.
-Ak, labi. Bet es tāpat savākšos, tavā priekšā arī neērti kā bomzenei izskatīties.
-Jāsaka, ka tad tu esi diezgan seksīga bomzene, - Kristaps nosmaidīja un aizgāja.
Paliku uz vietas un centos saprast, kā man pret viņu izturēties. Vajadzētu arī pārrunāt manu vakardienas uzbrukumu viņa lūpām.
Nopūtos un devos uz vannasistabu. No sākuma domāju aši noskaloties dušā, bet tad izdomāju, ka nenāks par sliktu pagulšņāt vannā.
Palaidu, lai ūdens pildās un iemetu acis spogulī. Interesanti, seja bija pilnībā tīra no kosmētikas. Laikam man ir nepieciešams uzzināt arī savu ceļu līdz gultai. Atbrīvojos no drēbēm un ielaidos karstajā ūdenī.
***
-Beidz, man putas sagāja acīs, - neko neredzēju un mirkšķināju acis, lai pārietu sūrstēšana.
Emīls smējās. Beidzot atguvu redzes spēju un uzšļakstināju ūdeni viņam.
Abi gulējām manā vannā. Viens no ļoti retajiem vakariem, kad Emīls tika pie manis un mēs varējām viens otru baudīt ilgāk par pusstundu.
-Nu tu par šito vēlāk atrausies, mazā, - Emīls man iekoda kaklā.
-Au, man būs zilums!
-Un? Tev no kāda ir kas slēpjams?
-Nu nē, bet visi zina, ka esmu brīvs cilvēks un domās, kurš man gar kaklu ir grābstījies, -iesmējos.
-Pilnīgi vienalga, ko kurš domā. Tu esi mana, un ja gribēšu, nosūkšu tev kaklu tā, ka neviena brīva vieta nepaliks.
Abi izkāpām ārā no vannas. Slaucījos dvielī, kamēr Emīls sēdēja uz vannas malas un vēroja mani. Uzmetu dvieli viņam uz galvas.
-Ko lūri uz mani? - smējos.
Viņš noņēma dvieli un nopietni skatījās man acīs. - Tikai apbrīnoju, cik neizsakāmi seksīga un skaista esi, tā kaila stāvot manā priekšā.
Paskatījos uz viņu. - Kas nu par vaļsirdību, sirsniņ?
Neko neteicis, Emīls pienāca man klāt, pacēla rokās un devās uz gultu.
Pirmo reizi jutu no viņa tādu maigumu un jutekliskumu, parasti mūsu sekss ir mežonīgs un kaislīgs, bet šoreiz bija savādāk. Mēs baudījām viens otru lēni un maigi.
Kad bijām beiguši, Emīls cieši ieskāva mani savās rokās. - Es mīlu tevi, mazā.
Mana sirds apstājās. Nebiju domājusi, ka jebkad šos vārdus dzirdēšu no viņa.
-Es mīlu tevi,- klusu nočukstēju, bet zināju, ka viņš mani dzirdēja.
***
Izkāpu no vannas un jau vairāk jutos pēc cilvēka. Lēnām savedu sevi kārtībā un devos uz virtuvi, sākdama just izsalkumu, par spīti vieglajam nelabumam, kas joprojām bija jūtams.
Tur jau rosījās Kristaps. Redzēju uz galda omleti un kafiju.
-Ak Dievs, kā tu uzminēji, ka uz paģirām mani glābj šis satriecošais duets? - apsēdos pie galda un sāku malkot kafiju.
-Putniņš pačukstēja, -Kristaps apsēdās man pretī.
Kādu brīdi pavadījām klusumā un ēdām.
-Klau, man laikam mazliet jāpaskaidro..
-Tava negaidītā skūpstīšana? Viss kārtībā, tu jau man naktī pateici iemeslu, -Kristaps sāka smieties.
Klusēdama skatījos uz viņu.
-Tiešām, Emma. Viss ir labi. Tu viņu gribēji padarīt greizsirdīgu un šķiet, ka tev tas veiksmīgi sanāca, jo gandrīz tūlīt pēc tam viņš aizvilka sievu mājās, lai gan viņa vēl gribēja ballēties.
Tad redz kā. Lai kā es censtos, nekas man pašai atmiņā tā arī neatausa.
-Vai tu tagad domā, ka es esmu slikts cilvēks? - ieskatījos Kristapam acīs.
-Kāpēc lai es tā domātu, trakā? Tā ir tava dzīve, tava izvēle. Un kamēr vien tev tas patīk un tu netiec sāpināta, kāda kuram daļa, ko un kāpēc tu dari.
-Paldies! - mīļi viņam uzsmaidīju.
-Bet ja kādreiz vēl noderu, droši dod zināt. Tu lieliski skūpsties, - Kristaps smiedamies cēlās no galda.
Pāris stundas vēlāk atgriezos savā dzīvoklī. Jutos sagurusi, tāpēc ar našķiem rokās iekārtojos gultā un ieslēdzu filmu.
Laikam biju kādu brīdi iemigusi, un uzmodos no zvana pie durvīm. Gāju atvērt durvis, pa ceļam domādama, kurš tas varētu būt, jo bez brīdinājuma parasti neviens pie manis nenāk. Varbūt guļot esmu palaidusi garām kādu zvanu vai ziņu.
Atvēru durvis. Manā priekšā jau atkal stāvēja Emīls.
