Kādu brīdi stāvēju kā sastingusi un centos saprast, vai alkohola iespaidā man kaut kas nav sācis rādīties.
Bet nē. Visā savā krāšņumā man pretī stāvēja Emīls. Nu kā tāda sakritība varēja gadīties!
Likās, ka Emīls vēra vaļā muti, lai komentētu situāciju, bet nepaspēja, jo mums klāt pienāca Veronika.
-Emma, pareizi? - viņa laimīgi smaidīdama apskāva Emīlu un skatījās uz mani. -Kāda sakritība! Atnācām mazliet atzīmēt manu jauno darbu un jau jaunie kolēģi priekšā. - Veronika ieķiķinājās. Likās, ka viņi jau kādu brīdi atzīmē un Veronika ir jau manāmā reibumā.
-Eee, sveika! Jā, kāda sagadīšanās..
-Nu, kur tu pazudi? - man aiz muguras ierunājās Kristaps. Sastingu. Baidījos paskatīties uz Emīlu, jo zināju, cik greizsirdīgs viņš paliek, kad man ir kāda saistība ar citiem vīriešiem.
-Es satiku savus darba kolēģus. Iepazīsties, Emīls un Veronika. Šis ir Kristaps. Mans... draugs, -dabūju pāri lūpām.
Emīls ar Kristapu sarokojās, un Emīla seja bija akmenscieta un neizdibināma.
Kad likās, ka nekas trakāks jau šovakar vairs nevar notikt, ierunājās Veronika.
-Klau, varbūt pievienosieties mums? Patusēsim kopā, iepazīsimies. Man tu iepatikies jau no pirmā acu skatiena sapulču zālē un es pie sevis nodomāju, ka ar šo meiču man noteikti jāsadraudzējas.
Skābi pasmaidīju, domājot par to, ka sazin kāda iemesla dēļ arī viņas vīram iepatikos jau no pirmā acu skatiena. Paskatījos uz Kristapu.
-Ko tu domā?
-Ja vien tu vēlies, man nav iebildumu, -viņš pasmaidīja un aplika man roku ap pleciem. Nezinu kāpēc, bet viņa pieskāriens mani nomierināja.
-Tad izlemts! - Veronika iesaucās. -Ejam pie mūsu galdiņa.
Viņa saķēra mani aiz rokas un vilka tālāk uz deju zāles stūri, kur bija izvietoti galdiņi.
Abas apsēdāmies, bet abus vīriešus nekur nemanīja. Sanervozējos, bet tad ieraudzīju, ka abi stāv pie bāra letes un gaida dzērienus. Manas acis sastapās ar Emīla. Ātri novērsos un izlikos ieinteresēta Veronikas teiktajā. Pa pusei skaļās mūzikas, pa pusei savu domu dēļ vispār neuztvēru viņas teikto.
***
-Katra reize ar tevi ir tā kā pirmā reize, - Emīls man blakus elsoja, cenzdamies atgūt normālu elpu pēc mūsu kaislīgā pusdienlaika seksa. - Teikšu godīgi, no sākuma domāju, ka man pietiks vienu reizi ar tevi pārgulēt, lai izmestu no galvas, bet man gribas tevi vēl un vēl. Nezinu, ar kādu maģiju tu mani apbur.
Paskatījos viņam acīs un pasmaidīju. Man patika dzirdēt viņa novērtējošos tekstus, tas man lika censties sevi parādīt no visām iespējamām pusēm.
-Tu taču zini, ka tādas sajūtas manī radi tikai tu. Kādu mani veido, tādu saņem.
-Nu tavs seksīgais ķermenis jau nav mans nopelns, tāda jau tu parādījies manā priekšā. Tas dibens, krūtis, slaidais viduklis.. Ak, tu mani padari traku. Žēl, ka vairs nav laika, liktu tev kliegt manu vārdu vēlreiz.
Sākām kaislīgi skūpstīties, taču viņam bija taisnība. Laiks bija nepielūdzams, un jau vajadzēja taisīties atpakaļ uz darbu. Emīls atrāvās no manis, šķiet, visai negribīgi, izkāpa no gultas un sāka ģērbties.
Man iezvanījās telefons. Paskatījos, ka zvanītājs ir Tomass. Čalis, ar kuru sarakstījos un šad tad aizgāju uz nevainīgiem randiņiem. Nospiedu zvanu un arī lēnām staipoties, kāpu ārā no gultas.
-Ko tad necēli? Kāds mīļotais zvanīja?
Klusēju.
Emīls strauji pagriezās pret mani.
-Kāpēc tu klusē? Tev kāds ir?- viņa balsī skanēja augošas dusmas.
Neko neteikdama, skatījos uz viņu. Pa šiem četriem mēnešiem, kopš esam sākuši savas "attiecības", viņš jau ir iepazinis mani pietiekami, lai zinātu, kad es kaut ko noklusēju un negribu viņam teikt.
-Tur nekas nopietns nav, tikai čatojam un pāris reizes esam tikušies, -pārtraucu savu mēmo blenšanu.
-Ak tad tikai čatojam? -Emīls jau bija saģērbies un lēnām tuvojās man. Stāvēju viņa priekšā nosarkusi sarkanāka par sarkanajām apakšveļas mežģīnēm, kas man bija mugurā. Viņš lēnām mani nopētīja no galvas līdz kājām. -Šis viss ir mans, saprati? Lai tikai pamēģina kāds tev kaut pirkstu piedurt. Kamēr es tevi drāžu, tu piederēsi tikai man.
Pēkšņi sajutu dusmas. -Ak tā? Man varbūt vēl klosterī jāiestājas? Pats guļ ar citu un es nedrīkstu? Tas būtu tikai godīgi!
-Manas attiecības šeit neiejauc. Es tev savu pateicu, un tev ir jāklausa, citādi es būšu dusmīgs. Un tici man, tu manas dusmas negribēsi redzēt.
Emīls uzspieda man uz lūpām buču un aizgāja, aizcērtot ārdurvis. Iekritu gultā un no dusmām sāka birt asaras.
***
Jutos pateicīga, kad Kristaps pienesa kokteili. Man steidzami nepieciešams daudz alkohola, lai spētu kaut kā sagremot apkārt notiekošo. Izdzēru glāzi vienā piegājienā. Sāka skanēt pazīstama dziesma, tāpēc aši pielecu kājās un saķēru Veroniku aiz rokas, aizvelkot uz deju plača. Pati jutos pārsteigta par savu uzvedību, bet lai iet.
Abas ar Veroniku kustējāmies mūzikas ritmā, un likās, ka man mugurā izdegs caurums no Emīla skatiena. Domāju, kāda viņam ir sajūta, redzot mūs abas kopā tā dejojam.
Pēc dažām dziesmām sajutu, ka nepieciešams apmeklēt labierīcības. Pateicu Veronikai, ka ātri būšu atpakaļ un devos. Iegājusi tualetes telpā, nopētīju sevi spogulī. Acis bija alkohola aizmiglotas, bet kopumā izskatījos labi.
Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un man blakus stāvēja Emīls. Velns, laikam jāatceras durvis arī aizslēgt.
Viņš parūpējās par to, lai tagad durvis būtu aizslēgtas un pagriezās pret mani. Pēc skatiena nekādi nespēju saprast, kas tam vīrietim tagad galvā darās. Gaidīju, ko viņš teiks.
Tikai viņš nebija nācis runāt.
Emīls nāca man klāt un pacēla mani rokās, atspiežot manu dibenu pret izlietni. Sāku spirināties pretī un izlocījos no viņa rokām.
-Tu traks esi? Tepat ir tava sieva!
Izskrēju ārā no tualetes un atspiedos pret sienu. Emīls man sekoja, un garāmejot pateica:
-Atceries, tu piederi tikai man! - Un aizgāja. Iegāju atpakaļ tualetes telpā un divreiz pārliecinājos par to, lai durvis būtu aizslēgtas. Centos savākties.
Desmit minūtes vēlāk atgriezos pie galdiņa. Uz galda mani gaidīja nākamais kokteilis. Izdzēru to vēl straujāk par iepriekšējo. Šoreiz saķēru aiz rokas Kristapu un aizvilku dejot.
Pēc kāda brīža slepus pametu skatienu uz mūsu galdiņu, un redzēju, ka tur sēž tikai Emīls un vēro mūs.
Paskatījos uz Kristapu. Noteikti tas bija alkohola iespaids, ka tagad viņš likās daudz simpātiskāks. Uzmetu vēlreiz skatienu uz galdiņa pusi. Emīls joprojām skatījās.
Izšķīros uz liktenīgo soli un pieplaku Kristapa lūpām.
