local-stats-pixel fb-conv-api

Saldie ērkšķi *34

31 0

Laiks ārā bija vasarīgi silts. Ar Kristapu lēni pastaigājāmies pa pilsētas ielām un pļāpājām.

Kristapam ir 27 gadi. Viņš ir gara auguma, diezgan slaids, bet var redzēt, ka pavada laiku arī treniņos sporta zālē. Man gaišmatainie vispār nesaista uzmanību, bet jāatzīst, ka viņš kopumā ir ļoti glīts vīrietis.

-Un cik ilgi domā vēl tā dzīvot pa divām valstīm? - jautāju.

-Man ja godīgi vispār nav plānā nākt atpakaļ uz Latviju dzīvot. Nebūtu te mamma un draugi, noteikti, ka vispār šurp nebrauktu, - Kristaps iegrima pārdomās.

-Un kādas tad tās norvēģu sievietes ir? Varbūt kāda jau paspējusi savaņģot latvju bāleliņu? - sāku smieties.

-Ko? Nē, beidz, - viņš nosmaidīja. - Kad esmu prom, tad man nav īsti laika pētīt sievietes. Tad pārsvarā esmu vai nu darbā, vai cītīgi guļu. Nu un kad atbraucu šeit, tad jau nav īsti jēga nevienu meklēt, jo attāluma attiecības manā skatījumā ir lemtas neveiksmei.

-Nu bet īsās iepazīšanās? Vienas nakts sakari, tā teikt?

-Nē, tas nav priekš manis. Neesmu no tiem, kas spēj vienā vakarā pierunāt meičai pilnas ausis, lai šī ar izkārtu mēli man uzreiz dotos līdzi. Es gribu to vienīgo sev. Bet godīgi sakot, dotajā brīdī man nav laika attiecībām.

-Mjā, labi saprotu tevi. Man arī pietiek darāmā. Un ir grūti iztēloties, ka vajadzētu vēl ar kādu dzīvot kopā un rūpēties. Nē, tam vēl esmu par jaunu.

Runājot ieslīgu pārdomās un sapratu, ka teiktais ir tikai daļēja taisnība. Es spēju iztēloties kopdzīvi. Ar Emīlu tas būtu pasakaini.

***

Pēc manas dzimšanas dienas dzīve redakcijā kļuva interesantāka.

Bieži vien manīju, kā Emīls mani vēroja atpūtas telpā. Tas mani mazliet mulsināja. Sākumā centos izvairīties no viņa skatiena, bet vēlāk sāku uzturēt acu kontaktu. Redzēju, ka viņam tas patika un viņš man katrā tikšanās reizē sāka piemiegt ar aci.

Kopš skūpsta mums nebija bijusi iespēja parunāties. Biju apmulsusi un nesapratu tā nozīmi, jo tā jau nebija nekāda nevainīga draudzīgā buča uz vaiga. Bet gan jau kādu dienu būs iespēja noskaidrot.

Biju sākusi mazliet vairāk piedomāt pie sava izskata. Tagad meikaps un diezgan pieguļošs apģērbs kļuva par manu ikdienu. Katru rītu modos agrāk un veltīju laiku savam izskatam.

Arī tajā dienā biju saģērbusies pieguļošā melnā kleitā un pusdienlaikā devos uz mašīnu, lai brauktu mājās papusdienot. Ieraugot, ka manai mašīnai blakus stāv Emīls, gandrīz sastingu. Ātri saņēmos un turpināju ceļu.

-Tu esi sācis strādāt par stāvlaukuma uzraugu? - centos uzsākt sarunu ar joku.

-Nē, mazā. Labprāt strādātu par tavu uzraugu, - viņš nopietni skatījās uz mani, saulē acis piemiedzis.

-Nu, ja jutīšu nepieciešamību, zināšu, kur vērsties, -nosmaidīju un pagāju viņam garām, lai kāptu mašīnā.

-Dodies pusdienās? - sadzirdēju jautājumu.

-Jā.

-Vai mani uzaicināsi?

Pagriezos un centos izprast viņa teikto. Emīls stāvēja, atspiedies pret manu mašīnu un smaidīja.

-Jā, protams, kāp tik iekšā un laižam, - biju domājusi to kā joku.

-Rādi ceļu, es tev sekošu savā mašīnā.

Un viņš aizgāja. Brīdi stāvēju neizpratnē. Tad iekāpu mašīnā un sāku braukt, atpakaļskata spogulī redzot, ka Emīls tiešām man seko.

Jutu, ka manī sāk kāpt nemiers. Ko tas viss nozīmē?

Dzīvoju 5 minūšu brauciena attālumā no darba, tāpēc diezgan bieži braucu pusdienot uz mājām, taču ne katru dienu. Un ja es šodien nebūtu braukusi, cik ilgi viņš būtu nostāvējis pie manas mašīnas?

Iegriezos sētā un noparkoju mašīnu. Tūlīt vien blakus noparkojās arī Emīls.

Izkāpu un lēni gāju uz mājas durvīm, neskatoties zinādama, ka viņš man seko.

Pieturēju kāpņu telpas durvis un abi iegājām mājā. Visu ceļu uz trešo stāvu jutu, kā manu muguru dedzina Emīla skatiens. Atslēdzu dzīvokli un abi iegājām iekšā. Pagriezos pret Emīlu, cerot sagaidīt kādu paskaidrojumu viņa uzvedībai.

Viņš tikai brīdi stāvēja, nopētīdams mani no galvas līdz kājām, un tad strauji pietuvojās tā, ka es pat nepaspēju noreaģēt, un nākamajā mirklī viņš jau mani skūpstīja. Mirkli stāvēju kā sastingusi, bet pēc tam ļāvos un atbildēju skūpstam. Uz mirkli aizrāvās elpa. Stāvējām kādu brīdi skūpstoties, līdz Emīls diezgan mērķtiecīgi ieslidināja savu roku manās biksītēs, ātri parāvis kleitu uz augšu. Baudā ieelsojos un uz brīdi atrāvāmies viens no otra lūpām.

Viņš iekārē degošām acīm paskatījās man acīs.

-Mazā, tu esi tik slapja.. Jau kopš dienas, kad ieraudzīju tevi tajā sasodīti seksīgajā sarkanajā kleita, es fantāzēju par to, kā drāzīšu tevi tā, līdz tevi pametīs visi spēki. Drāzīšu tā, ka tu ekstāzē kliegsi manu vārdu. Un tagad, kad esi manās rokās, es tevi drāzīšu. Un mani neinteresē tavas domas.

Ar katru teikumu viņš arvien jaudīgāk sāka darboties manās biksītēs, un es neko vairs nespēju pateikt. Vienīgais, ko gribēju, lai viņš piepilda savus vārdus un paņem mani pēc iespējas ātrāk.

Nākamajā mirklī viņš jau bija atvēris savas bikses un pavilcis nost, ļaujot aplūkot savu mantību. Jāsaka, diezgan iespadīgu.

Viņš pacēla mani un rokās turēdams, atspieda pret sienu.

-Es ceru, ka tu lieto tabletes, jo gribu beigt tevī, - Emīls caur skūpstiem izdvesa.

-Jā, es dzeru tabletes, -nopīkstēju.

Viņš pārtrauca skūpstus un skatījās man acīs visu to īso brīdi, ko vajadzēja, lai viņš iekļūtu manī. Sajūtot viņa apmērus un spēku, man aizsitās elpa. Viņš apmierināts pasmaidīja un sāka kustību. No sākuma lēni, un tad arvien ātrāk ar aizvien spēcīgākiem grūdieniem. Visu to laiku skatījāmies viens otram acīs.

-Mazā, manās fantāzijās tu biji laba, bet tu esi daudz labāka.. Tu esi tik šaura, tik slapja. Ak dievs, cik laba, - viņš runāja un es jutu, ka abi tuvojamies kaisles augstākajam punktam. Jutos pārsteigta, jo iepriekš nevienam tik vienkārši nav sanācis mani novest līdz orgasmam.

Brīdi vēlāk jau biju pie kulminācijas robežas. Emīls burtiski drāza mani ar stipriem grūdieniem.

-Nu, mazā, vai Tev ir labi?

Spēju tikai pamāt ar galvu.

-Nedzirdu. Tev ir labi?

Izgrūdu klusu jā un viņš apstājās. Gandrīz traka paliku, degot vēlmē.

-Ja es uzdodu jautājumu, gribu dzirdēt skaļu un saprotamu atbildi!

-Labi, - dabūju pāri lūpām.

-Tā jau labāk. Tagad pabeigsim iesākto.

Un iesāktais beidzās ar eksploziju.

***

-Hallo? Zeme izsauc Emmu, -sadzirdēju Kristapa balsi.

-Ak, piedod, aizdomājos. Ko palaidu garām?

-Es teicu, ka mēs varētu ieiet šajā klubā iedzert kādu dzērienu.

Paskatījos apkārt un ieraudzīju, ka stāvam pretī klubam, no kura varēja dzirdēt mūziku.

Nopriecājos, ka biju ģērbusies vienā no labākajām kleitām.

-Jā, gribu dzērienu un dejas! - mani pēkšņi pārņēma vēlme izklaidēties.

Iegājām klubā, paņēmām kokteiļus un apsēdāmies pie galdiņa. Turpinājām pļāpāt un pēc trešā kokteiļa vilku Kristapu uz deju grīdas, neklausoties viņa iebildumos. Pēkšņi sajutu, ka esmu kādam uzgrūdusies un pagriezos, lai atvainotos.

Atvainošanās palika man uz lūpām. Skatījos Emīla acīs.

31 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv