Strauji pukstošu sirdi ieskrēju savā kabinetā un aizcirtu durvis. Paliku kā sastingusi, cenšoties nomierināties un sakopot domas.
Vēl tikai stundu atpakaļ ar Emīlu noliktavas telpā ļāvāmies tuvībai. Pirmo reizi tas notika tik spontāni un darba vietā. Sastapāmies garāmejot gaitenī, un ne vārda neteikdams, Emīls mani bija aiz rokas ierāvis telpā un ieguvis ar tik mežonīgu kaisli, kādu vēl nekad ar viņu nebiju piedzīvojusi.
Parasti satikšanās norisinājās manā dzīvoklī, kad Emīls bija rūpīgi pārdomājis katru detaļu, lai netiktu manīta viņa prombūtne ne darbā, ne ģimenē.
Un tagad, tieši šodien, kad vēl nebija pārgājusi eiforija no seksa ar viņu, man vaigu vaigā jāsatiek viņa sieva, draudzīgi jāpaspiež viņas rokas un priecīgi jāsmaida, acīs skatoties, lai izrādītu, cik laipni pieņemam izdevniecībā jaunos kolēģus.
Kas tagad notiks? Kā es spēšu mierīgi strādāt, redzot viņus abus kopā? Ievilku dziļu elpu un lēni izelpoju. No domām mani novērsa telefona zvans.
-Klausos,- pacēlu klausuli.
-Sveika, meitiņ! Tu darbā šodien? - tētis interesējas.
-Čau! Jā, protams.
-Cikos tu atbrīvosies? Mēs ar Mariju šodien labprāt tevi gaidītu vakariņās pie mums. Sen neesam tikušies. Marijas dēls arī būs, pārbraucis no Norvēģijas, domāju, ka mēs varētu visi draudzīgi iepazīties.
-Jā, protams, šodien īsā piektdiena, četros būšu brīva. Kamēr mājās sagatavošos.. Droši vien ap kādiem septiņiem varēšu ierasties, -atbildēju. Klusībā priecājos, ka būs iespēja nesēdēt mājās vienai savās apjukušajās domās.
-Jauki, tad mēs visi tevi gaidīsim. Līdz vēlākam!
Apsēdos pie galda un ieslēdzu datoru, lai paspētu šodien vēl izlabot vienu rakstu, taču manas domas klīda visur, tikai ne uz darbu.
***
Pirmās pāris nedēļas, kopš sāku strādāt izdevniecībā, tikpat kā nepametu savu kabinetu, lai spētu iekļauties vajadzīgajos darba apjomos. Emīlu biju redzējusi vien pāris reizes atpūtas telpā, kur viņš tikai sasveicinājās, nevērīgi pamājot ar galvu.
Savā dzimšanas dienā ierados darbā nedaudz agrāk, lai uzklātu mazu svētku galdu kolēģiem. Iegājusi telpā, nometu uz galda maisus un piegāju pie aparāta, lai pagatavotu kafiju. Kamēr trīs krūzes nebiju izdzērusi no rīta, nespēju pamosties.
- Šodien gan agri esi ieradusies, - dzirdēju sev aiz muguras balsi.
Smaidīdama pagriezos, gribēdama kaut ko pajokot, bet joks palika uz lūpām, redzot, ka Emīlam gandrīz aizsitas elpa, mani ieraugot.
Kā jau parasti dzimšanas dienā biju krietni papūlējusies pie sava izskata. Ikdienā staigāju kā pelēka pelīte, minimāli uzkrāsojusies un bezformīgās drēbēs tērpusies. Šodien meikaps bija padevies ļoti izteiksmīgs, garie mati vijās plašās lokās, un mugurā bija sarkana pieguļoša kleita.
-Ak.. Vai esmu palaidis kādu informāciju garām, ka šodien darbā kāda modes skate? - Emīls jautāja pēc tam, kā bija lēni nopētījis mani no galvas līdz kājām un atkal atpakaļ.
-It kā nē, - iesmējos. - Man vienkārši patīk katru jauno dzīves gadu sagaidīt kaut cik skaistai.
-Tātad šodien tev ir svētki? Zinu, ka nav pieklājīgi sievietei jautāt tādas lietas, bet vai drīkstu uzzināt, cik daiļavai šodien paliek?
-Divdesmit četri, -saviebos.
-Kas tā par sejas izteiksmi? Nodzīvosi līdz maniem trīsdesmit diviem un tad varēsi šķobīties, - Emīls sāka smieties.
-Man arī savs vecums šķiet jau pārāk daudz, tas laiks tā skrien.
-Nav ko pārdzīvot. Vēl esi jauna un skaista, un pielūdzēji noteikti nedod mieru.
-Pff, pielūdzēji. Man īsti nav ne laika, ne vēlmes tādiem, - pasmaidīju un apsēdos dzert savu kafiju. Emīls neko vairs neteica un izgāja no telpas.
Sakārtoju visu cienastu uz galda un pamazām telpa sāka pildīties ar kolēģiem un jautrām čalām, jo visiem nākot un ieraugot uz galda kūku un šampanieti uzreiz pacēlās noskaņojums.
Biju tikko aizgājusi uz kabinetu un apsēdusies pie galda, kad izdzirdēju klauvējienu.
-Jā, lūdzu?- nosaucu.
Durvis pavērās un tajās parādījās Emīla galva. - Vai drīkst?
-Protams, nāc iekšā!- Šī bija pirmā reize, kad viņš ienācis manā kabinetā.
-Es no rīta biju nesagatavots, tāpēc aizbēgu. Bet tagad ienācu tevi apsveikt dzimšanas dienā kā nākas, -viņš ienāca kabinetā un rokās turēja lielu pušķi ar baltām rozēm.
-Ārprāts, kā tu zināji manus mīļākos ziedus? - piecēlos kājās un nostājos viņam pretī.
-Sirds pateica priekšā, - viņš piemiedza man.
-Tad nu gan tev sirds nemēdz kļūdīties. Sirsnīgs paldies tev, Emīl! - sniedzos pēc pušķa.
Emīls pavēra rokas apskāvienam. Iesmējos un apķēru viņu. Ķermenim cauri izskrēja dzirkstele. Sāku jau atvirzīties nost, kad viņš mani apstādināja un stingri noskūpstīja uz lūpām. Stāvēju kā sastingusi ar rozēm rokās un vēroju, kā viņš pamet manu kabinetu.
***
Pulkstenis rādīja bez piecām četri un ar mokām biju pabeigusi teksta rediģēšanu. Aizvēru datoru un devos ģērbties, lai dotos prom. Garderobē sastapos ar Emīlu un Veroniku. Aši apģērbos, klusi atsveicinājos un aiztinos prom. Liekas, ka visu to laiku pat elpu biju aizturējusi, kuru izpūtu tikai tad, kad biju izgājusi uz ielas. Es nebiju spējusi pat uz Emīlu paskatīties. Iekāpu mašīnā un braucu mājās.
Bez piecpadsmit septiņos stāvēju pie tēta mājas durvīm. Pat nepaspēju nospiest zvana pogu, kad durvis jau atrāvās vaļā un tētis mani sagaidīja ar platu smaidu uz lūpām. Iekritu viņa apskāvienā un no sirds priecājos viņu satikt. Esmu tētuka meitiņa arī tagad. Mums ir ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības.
-Nāc, meitiņ, iekšā. Mēs visi jau tevi gaidām, - tētis aicināja.
Dzīvojamā istabā man pretī steidzās Marija, samīļoja un iepazīstināja ar savu dēlu Kristapu.
Tētis ar Mariju kopā ir tikai kādu pus gadu, bet viņš šķiet tik laimīgs, ka arī es Mariju spēju pieņemt bez grūtībām.
Vakariņas pagāja jautrā gaisotnē un jutos labi. Biju iedzērusi pāris glāzes ar vīnu un tētis ar Mariju mani aicināja palikt pa nakti viņu mājā.
-Klau, Emma. Varbūt ja neesi nogurusi, varam iziet paklejot pa pilsētas ielām? Mani draugi visi par sēnēm palikuši un nav neviens, ar kuru pavadīt laiku kopā piektdienas vakarā, - pēkšņi pie manis vērsās Kristaps.
Daudz nedomājot piekritu, jo mani pašu vilka uz kādiem piedzīvojumiem, lai nepaliktu vienatnē ar savām domām.
Bet ak, kādi piedzīvojumi...
