Ir tā ka brīvajā laikā , kad ir bezdarbība, mierīga mūzika manī rodas dzejnieks. nu vismaz es to tā nosauktu. Šeit ievietošu dažus no maniem darbiem, ko laiku gaitā esmu rakstījijs. Bet jau laicīgi brīdinu, ka šie visi gabali ir samērā saldi, par mīlestību, gruzi un tādā garā, bet nu varbūt kādam iepatīkas un kādā šādā brīdī kad pašam uznāks domu juceklis galvā vai neveiksme mīlestībā or smth izlasīs manu kādu dzejoli un pilnībā mani sapratīs.Atkārtoju, ka pilnībā visi ir manis paša rakstīti.
Domāju, ka katram ir gadījies kas no visa kas būs rakstīts kādā dzejolī.
Bet nu centīšos ne tikai saldos gabalus ielikt.
Mans pirmais raksts un zinu, ka ļoti banāls, bet nu neesiet ļoti kritiski.
Klusums kā okeāns salu, mani apņem
domas kā smags darbs, spēku man atņem
Kā mākonis virs galvas spožo aizdzen
Kā pretinieku bailēs stūrī mani iedzen
Es cīnos caur sāpēm lai šeit būtu
Es cīnos uz gaismu lai redzams kļūtu
Klausu apziņai un eju pa savu ceļu
Sapņus kā sniega bumbas lielākas es veļu
