2.Nodaļa
Aristoels - vien vārds man liek sarkt, ak ko gan teiktu citi. Dzīve gan īstenībā, gan pēc nāves ir nežēlīga, esmu Dieva kalps, bet mīlu Velna sūtni.
Šodien es viņam atzīšos, jā tieši šodien. Bet ko gan teiks Aristoels – viņam taču ir mani jānogalina. Ja man būtu spārni es aizlidotu – bet to man nav.
Es pienācu pie Aristoela un viņš nejuta aukstumu. Tas kaut ko nozīmē, es iegāju viņu teritorijā es nesadegu – tātad kāds mani te gaida!
„Sveika Safītrīda” bilda Aristoels bez nekāda riebuma parasti viņi izrunā mūsu vārdus ar īpašu riebumu.
„Sveiks” atbildēju es „Man ar tevi ir jāparunā tikai divatā”
„Nu, labi” izbrīnījies atbildēja Aristoels.
Mēs izgājām es jutu saltumu, bet Aristoels kratījās drebuļos, tātad viņi uzzināja, tātad viņi atnāca.
Viņiem ir vienalga ko es jūtu un ko jūt viņš viņiem ir savi likumi, es vienu pārkāpu iemīloties Dēmonā.
Es esmu Safītrīda un drīz būs gals, jo viņi nenāk tāpat vien. Vai kur mēs skriesim viņi mūs atradīs viņi nejūt mīlu u.c. . Viņi necieš, bet es ciešu.
Viņi atnāca aizvāca Aristoelu ,es pieļāvu kļūdu, nevajadzēja man šurp nākt. Aristoelu ved uz galveno pilsētu tur notiks tiesa es to nepieļaušu es iešu viņu glābt.
