Es dzirdēju visu, kas notiek apkārt, taču nespēju atvērt acis un pakustēties. Es dzirdēju soļus un kliedzienus, bet visi steidzās man garām. Neviens nepienāca klāt, jo varbūt jau bija par vēlu?
Es vēlējos raudāt, taču pat to nespēju. Manā apziņā aizķērās doma par to, cik patiesībā cēls bija mans mērķis. Un, ja man jāaiziet, tad es vismaz nenomiršu kā nožēlojama cilvēku spīdzinātāja. Es tikai ceru, ka Boriss neizkļūs ārā, pirms taimeris eksplodēs, kaut viņš paliktu slimnīcā un saņemtu pēc nopelniem.
Manas domas aizplīvurojās, iestājās tumsa, es īsti nezināju, kāda ir nāve, lai gan neskaitāmas reizes biju ļoti tuvu tai, taču tagad es biju tuvāk par visām iepriekšējām reizēm.
Es burtiski jutu nāves auksto elpu, kas skāra no sākuma pakausi, lēnām sasaldējot visu ķermeni.
Atmiņas un emocijas sāka birt kā pupas, un es zināju, ka tās ir pēdējās, ko redzēšu un paņemšu sev līdzi. Redzēju tur visu, ko biju piedzīvojusi. Vismaz es varēšu būt tuvāk savam bērniņam, centos izmocīt smaidu, taču biju praktiski paralizēta. Ļāvos sajūtai, jo bija jau par vēlu kaut ko mainīt.
***
-Melānij?! - Dzirdēju kādu saucam manu vārdu, - Melānij! - Balss kļuva uzstājīgāka.
Atvēru sāpošos plakstiņus, man pretī vērās vīrieša siluets. Tas bija Jans, kurš turēja mani uz savām rokām. Redzēju viņa balto kreklu, kurš bija samērcēts ar manām asinīm. Ieķēros viņa apkaklē, taču vārdi šķita iesprūduši rīklē. Es nespēju tos pateikt. Es vēlējos pateikt, lai viņš noliek mani zemē un dodas tālāk, jo mani glābt jau ir par vēlu.
Brūce nemitīgi pulsēja kaklā kā otra sirds, un nebija vairs ilgi palicis..
-Melānij, paklausies! - Jans ar brīvo roku satvēra manu seju, liekot atvērt acis no jauna, - Paliec nomodā, lūdzu. Lūdzu, neaizmiedz. - Viņš teica skaļā, skaidrā balsī, taču tas nebija viegli izdarāms.
Puisis nolika mani uzmanīgi zemē un noplēsa strēmeli no sava krekla.
-Es tev nevarēšu uzlikt žņaugu, taču apturēšu asiņošanu, tikai turies. Es aizskriešu pēc zālēm. - Viņš runāja ātri, un es pusi nesapratu. Jutu, kā manam kaklam pieglaužas viegls, maigs audums, kas momentā kļuva sarkans un smagnējs. Ievaidējos, taču man bija jābūt stiprai. Man jānodzīvo kaut minūti ilgāk, nekā Borisam.
Ar miglainu skatienu pavadīju Janu, kurš steidzās lejā pēc zālēm. Nē, nē, nē! Es īsti nezināju, cik daudz laika vispār atlicis, un es nevēlējos, lai Jans mirst manas vainas dēļ. Viņš nav to pelnījis, neviens nav.
Zobus sakodusi piecēlos sēdus. Galva reiba, it kā es sēdētu karuselī. Redzi apgrūtināja melni plankumi. Pieturēju kreklu ciešāk kaklam. Asinis bija lipīgas un remdenas. Saviebos, bet nebija laika par to vairs domāt.
Es atrados aiz galda. Aiz sarga galda. Sargs gulēja ar vaļējām acīm un pelnu pelēku seju. Viņa miega artērijā bija ielaista šļirce. Deivida šļirce ar nāvējošu devu.
Iešņukstējos, taču centos apspiest tālāko raudienu, kas lauzās ārā no rīkles. Varbūt tā bija labāk. Varbūt dūriens sāpētu mazāk, kā sprādziens, kas norautu locekļus.
No sarga kabatas ārā karājās ierocis. Ar trīcošu roku to izvilku ārā.
Tas bija metāliski auksts un uzreiz kļuva lipīgs no manām asinīm. Sāpes bija neciešamas, un es gandrīz paģību.
Izdzirdēju šāvienus un automātiski sarāvos. Viens, divi, trīs. Trīs šāvieni, kas noteikti bija tēmēti uz kādu no pacientiem vai darbiniekiem. Uzmanīgi paskatījos uz šāvēju. Tā kā mana redze nerādīja skaidri, tad bija grūti saprast, taču es sapratu. Muskuļots stāvs, kurš cilvēkus nošāva bez emocijām, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Pēkšņi es sapratu, kas man jādara. Satvēru ieroci stingrāk. Nebija laika mērķēt vai gaidīt, nebija pat laika pārbaudīt, vai ierocis ir pielādēts. Es to pacēlu acu līmenī un aizvērdama acis, izšāvu. Es biju viņam trāpījusi, bet kājā.
Boriss saķēra stilbu un novēlās uz grīdas, jo nebija gaidījis pretuzbrukumu. Man bija lieliska iespēja iešaut tam kretīnam galvā, pašķaidīt smadzenes, taču es to nespēju. Aizlidināju ieroci tālāk un koncentrējos uz savām sāpēm.
Tai mirklī atskrēja Jans un pacēla mani uz rokām, it kā es svērtu ne vairāk par spalvu.
-Es ceru, ka neizdzīvosi, sīkā.. - Ejot garām Borisam, viņš man uzkliedza, bet nepaspēja pateikt līdz galam, kad Jans iešāva viņa galvā. Aizvēru acis un centos neelpot, es nevēlējos sajust viņa asins smaku.
Piespiedos Janam ciešāk un viņš mani iznesa ārā, kur bija sapulcējušies vairāki desmiti cilvēku.
-Es dabūju zāles. - Viņš paziņoja, - Es tev no sākuma ielaidīšu asinīs morfiju. - Jans paskaidroja katru soli.
-Pagaidi. - Iesaucos un apturēju viņa roku pusceļā, - Es nevēlos būt trula un apdullusi, pirms nezinu, vai Deivids ir izkļuvis ārā sveiks un vesels. - Caur sāpēm murmināju.
Ar acīm sāku viņu meklēt, taču vīrieša nekur nebija. Sirds sāka dauzīties straujāk un straujāk.
-Jan, kur ir Deivids? - Ar pēdējiem spēkiem jautāju.
-Es..Es nezinu, es ieiešu pārbaudīt.. - Viņš teica, taču tai pat mirklī izdzirdēju šausmīgu troksni, kas draudēja pārplēst bungādiņas. Aizvēru acis, Jans uzgūlās man virsū, pasargājot mani no sprādziena.
Viss bija dūmakā tīts, pēc tam parādījās liesmas, taču Deivida nebija.
Aizvēru acis un ļāvu beidzot asaru tērcītēm izlauzties un ritēt pār asins noklātajiem vaigiem...
