Asaras lija pār maniem vaigiem, samērcējot Jana gandrīz izirušo kreklu.
-Gan viņš atradīsies. - Jans glāstīja manus matus. Viņš smaržoja pēc dūmiem. No slimnīcas bija palikusi pelnu čupiņa.
-Jan, nemelo. - Iepīkstējos, man nebija spēka parunāt. Redzēju, kā vīrietis paceļ šļirci un uzmanīgi manā vēnā ielaiž morfiju.
Sāpes pēc dažām minūtēm pazuda kā nebijušas, un es aizvēru acis. Tā bija labi, tā bija pareizi. Tālāk viss pārvērtās murgā, kurā es redzēju Deividu smagi apdegušu guļam starp drupām.
***
Zem sevis sataustīju siltu, zīdainu palagu un mīkstu segu. Lēnām atvēru acis. Atrados istabā ar silti oranžām tapetēm un mazliet iedzelteniem griestiem. Smarža bija pazīstama.
Uzmanīgi pieskāros brūcei pie kakla. Tā bija apklāta ar plāksteri un dezinficēta. Ieklepojos, lai pievērstu kāda uzmanību, lai noskaidrotu, kur esmu.
Durvīs momentā parādījās kāds stāvs, kad mana redze fokusējās, piešāvu mutei priekšā roku.
-Melānij, mīļā. - Viņš sagrāba manus plecus tik stipri, ka sāpēs iekaucos. Taču tas nebija Deivids, tas bija Vils, kurš pieglaudās tuvu man klāt, elpodams manu matu aromātu.
-Vil.. - Vārgi ierunājos.
-Tu esi dzīva, Janam šķita, ka viņš tev būs ielaidis nāvējošu morfija devu. - Vils runāja maigi un mīļi, cieši raudzīdamies manā sāpjpilnajā sejā. Novērsos un pavērsu skatienu pret griestiem, cenzdamās valdīt asaras.
-Kaut kas nav labi? - Vīrietis atlaida mani un bažīgi paraudzījās uz manu pusi.
-Es nogalināju Deividu. - Sāpjpilni iekliedzos un palīdu zem segas, kur ļāvu vaļu asarām. Saraustītas elsas purināja manu ķermeni, un es iegrābos ar nagiem savā ādā tik stipri, ka tā sāka asiņot.
-Melānij.. - Vils centās mani mierināt, uzliekot roku uz vietas, kur, viņaprāt, varētu atrasties mana galva.
-Ej prom, lūdzu ej prom! - Kliedzu cauri segai. Dzirdēju viņa soļus pret nobružāto koka grīdu, tad viņš pazuda, taču es neuzdrošinājos izlīst no migas.
Saritinājos ciešā kamoliņā un centos nedomāt par Deividu, kurš mira manas vainas dēļ. Galvā parādījās dažādas ainas, dažādi mirkļi... Viņš bija nodarījis man pāri, es viņam arī. Mēs jau bijām kviti, taču, kad liku aktivizēt spridzekli, es iesūtīju viņu nāvē.
Pat ja mēs nebūtu bijuši kopā, viņš būtu atradis ģimeni, viņam vajadzēja pilnvērtīgu dzīvi, viņš bija to pelnījis, bet es viņam to atņēmu nepilnās 3 stundās.
Centos notīrīt no asarām mitrās rokas, bet tās nekad nebūs vairs tīras. Pie tām ir pielipušas Deivida asinis, kuras nekad nespēšu nomazgāt.
Mana brūce kaklā sāka pulsēt tik stipri, ka gandrīz paģību. Morfija iedarbība bija beigusies un manī bija parādījušās agrāk pārdzīvotās sāpes, uzplēšot visas rētas, kuras tik ilgi centos sadziedēt. Viss sākās no jauna. Esmu nolādēta slepkava!
Durvis atvērās vēlreiz. Soļi šķita pazīstami.
-Vil, lūdzu, liec mani mierā! - Caur mīksto segu kliedzu vīrietim. Es negribēju viņu redzēt. Ne jau tagad, ne jau šādā mirklī. Viņš tāpat nesaprastu un nespētu palīdzēt. Viņš nekad nesapratīs...
Piekļāvu seju ciešāk spilvenam. Tā bija sakarsusi un man sāka trūkt gaisa. Man bija vienalga, ļāvu elsām apslāpēt apkārtējo troksni. Kaut es būtu viena vietā, kur varētu izkliegt savas sāpes. Bet, vai maz tas ir iespējams?
Es tāpat zināju, ka tās nekad nepazudīs, tāpat kā bezgalīgie sirdsapziņas pārmetumi, kas grauzīs mani no iekšpuses visu atlikušo dzīvi.
Kāda rokas uzgūla uz mana pleca, un es to centos nopurināt.
-Es sajuktu prātā, ja tevi zaudētu vēlreiz. - Viņš ierunājās. Manā vēderā viss sagriezās. Norāvu segu, atklājot sarkanas, saraudātas acis un piepampušu seju.
Deivids stāvēja manā priekšā un raižpilni uzlūkoja mani. Mans sirds ritms paātrinājās, un es centos noslaucīt asaras, kuras turpināja ritēt. Es nespēju parunāt.
Viņš nogūlās man blakus un piespieda mani sev cieši klāt. Deivids noskūpstīja manus sāļos vaigos.
-Es sev nekad nepiedotu, ja tu neatrastos šeit. - Viņš nočukstēja un paslēpa seju manos matos.
Pēc mirkļa jutu, ka tie kļūst viegli mikli.
Vai tiešām viņš raud par mani?
