Aši izvilku šļirci no Deivida kājas un uzmaucu uz galvas kapuci. Lielākā daļa nezināmā šķidruma jau bija viņa asinsritē. Es tikai cerēju, ka tas nav nekas nāvejošs.
Metos bēgt, taču mana sirdsapziņa lika apstāties tieši gaiteņa vidū un doties atpakaļ. Ja nu Deivids nomirst manas vainas dēļ..
Skriešus metos atpakaļ, kur vīrietis bija piecēlies uz ceļiem un sāpēs sakodis zobus, vēroja mani.
-Tu! - Viņš iesaucās, nespēdams izdomāt man piemērotu lamuvārdu.
-Piedod. Nāc, pazūdam no šejienes. - Es atbildēju, nenoņemot kapuci.
-Ko tu man iešpricēji?! - Deivids pacēla balsi.
-Es nezinu.. tas ir, pa ceļam izstāstīšu. - Stomījos.
Man kabatā atradās slimnīcas izkārtojums, un tas bija pats galvenais. Atliek tikai izpētīt un tad visu iznīcināt. Elementāri.. nē.
Aizslēdzu bosa kabinetu un palīdzēju Deividam kustēties ātrāk. Bija tik dīvaini turēt viņa roku un izlikties par vīrieti. Man gribējās noraut kapuci un piespiest viņa lūpas savējām, taču es to nespēju. It kā kāds dīvains spēks mani turētu tālāk no viņa.
Par laimi, sargs vēl nebija atgriezies, tāpēc aši noliku atslēgu atpakaļ vietā un palīdzēju Deividam aizklibot līdz viņa istabai.
Es pat nepaspēju nomirkšķināt, kad jau tiku ierauta viņa istabā. Durvis smagi aizcirtās un Deivids beigu beigās tās aizslēdza. Sasodīts. Jutos kā dzīvnieks slazdā.
-Nu, sīkais pamuļķi, varbūt izkausimies. - Deivids ierosināja, tuvodamies man. Tikai tad pamanīju, ka viņš dzīvo viens. Otra gulta bija akurāti saklāta.
Deivids uzvedās kā saniknots zvērs, tāpēc man vajadzēja viņu šokēt, likt justies apstulbušam. Ievilku dziļu elpu un norāvu parūku, ļaujot vaļu saviem garajiem matiem.
Uz Deividu šī kustība iedarbojās acumirklī. Viņš apstulbis palika stāvam dažus centimetrus no manas sejas. Ne vārda nebilzdama, paķēru atslēgu un atslēdzu durvis. Man bija jātiek prom pēc iespējas ātrāk. Man bija jāizdara tā, lai viņam rādītos, ka tā biju es.
Diemžēl aiz muguras dzirdēju ātrus soļus, kas tuvojās man. Es vēlējos tikt atpakaļ uz savu istabu, taču sargs bija atgriezies un man galvā nebija parūkas.
Krasi mainīju virzienu un skrēju uz lejā pa kāpnēm, kuras veda pazemē. Tur bija ellišķīga tumsa, un es pieliku priekšā sejai rokas, lai to nesavainotu. Visapkārt smirdēja pēc pelējuma un izkārnījumiem. Man gribējās vemt, taču tā vietā aizspiedu degunu un centos elpot caur muti.
Deividam līdzi bija lukturītis, kas šo uzdevumu pilnībā atviegloja. Centos paslēpties aiz kaut kādām kastēm, bet tā vietā, lai būtu nedzirdami klusa, iegāzos tajās, radot papildus troksni. Es vairs nespēju tikt ārā no tām un jutu, ka Deivids ir tepat.
Viņš uzrāva mani kājās un lūkojās kā jucis.
-Melānij.. - Viņš čuktēja manu vārdu.
Es nespēju neko pateikt, jo viņš spīdināja man acīs savu sasodīto lukturi.
-Mela, kā? - Deivids jautāja.
-Tā nav tava daļa! - Iesaucos skaļāk, kā pienāktos.
-Tu dusmojies? - Deivids maigi pieskārās manam zodam, taču es atrāvos, - Piedod, tā nebija mana vaina.
-Neuztraucies. Varēsi mani ieslodzīt vēlreiz. - Izmetu.
-Nekad mūžā. - Deivids cieši skatījās acīs, - Kā tu izbēgi?
-Netaisos tev to atklāt, bet tu mani pameti, kad biji visvairāk vajadzīgs! Tu mani pievīli. - Nolaidu skatienu.
-Tu mani arī pievīli. Sasodīts, es domāju, ka mums būs ģimene.. - Viņš noplātīja rokas. Viņš gribēja izlikties bezspēcīgs.
-Tu esi nezvērs. - Tas bija viss, ko spēju viņam pateikt.
-Mela, lūdzu, uzklausi mani.. - Viņš centās aizkavēt mani.
-Viss jau ir izrunāts. - Asi atbildēju.
-Bet.. - Deivids nevēlējās mani laist prom.
-Iedomājies, ka mēs nekad vairs nesatikāmies. Tā, kā tu to vēlējies. Es biju kļūda tavā ideālajā nezvēra dzīvē. - Rūgti noteicu un pagrūdu viņu malā, - Aizmirsti visu, kas mums bija. - Klusu piebildu un uzvilku galvā parūku.
Klusiem soļiem devos atpakaļ uz savu istabu. Jans saldi krāca, un es arī apgūlos. Diemžēl mans miegs nebija ilgs, jo pēc neilga laiciņa zvanīja modinātājs, kas atgādināja man manus pienākumus.
Piecēlos, lai dotos pie Kevina.
