Es mēģināju uzrakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai.
Es biju uz kruīza kuģa kas devās no Londonas uz Atēnām. Es izgāju ārā galvassāpju dēļ. Kad piebrauksim Atēnās jānopērk kaut kas pret tām. Mazliet paelpojis svaigu gaisu es nolēmu aiziet uz kafejnīcu un nopirkt kaut ko ēdamu un atgriezties uz klāja. Tur varēšu paēst un pagulēt kādā no krēsliem. Tuvojās vakars un kļuva vēsāks,bet man tas netraucēja. Es biju atbraucis no valstīm kas ir tālāk ziemeļos ,un šejienes nakts temperatūra līdzinājās manas zemes vasaras sākuma dienām. Pasūtījis pāris kanēļmaizītes un tēju, nopētīju pārējos cilvēkus kas sēdēja kafejnīcā. Pāris ģimeņu ar bērniem, bariņš tūristu kas sarunājās vāciski, pāris vīriešu melnos uzvalkos kas visticamāk devās uz Atēnām biznesa dēļ, grupiņa meiteņu ,kas ,man palokot galvu uz viņu pusi, sāka ķiķināt. Paņēmis savas uzkodas, atkal devos ārā uz klāja. Apgūlies krēslā sāku ēst.
Pēkšņi pie apvāršņa parādījās sala. Es to nesapratu, mēs pašlaik bijām Vidusjūras vidū un līdz tuvākajām salām bija jābrauc vismaz stunda. Bet sala ne tikai bija vietā kur tai nebija jābūt, tā arī šķita kustamies kuģim pretī. Tad es sapratu ka tā patiešām kustas kuģim pretī. Aiz vietas kur es gulēju bija redzams komandtiltiņš, uzmezdams tam skatu , sapratu, ka arī komandai nav ne jausmas kas notiek. Kuģis turpināja braukt, nemainīdams kursu. Kapteinis laikam bija nolēmis turpināt ceļu un pabraukt salai garām. Kad nonācām tuvu salai es to nopētīju, tā izskatījās ļoti neparasta. Tā bija apaugusi ar mežiem, kuros redzēja arī šim klimatam nepiemērotās priedes un citus skujkokus.
Pēkšņi no salas sāka spīdēt gaismas stari kas šaudījās pa jūru, un, visi sakopojoties uz mūsu kuģi. Tie izskatījās kaut kur redzēti. No salas atskanēja sirēnu gaudošana. Tad es sapratu kur es esmu šīs lietas redzējis- filmās par Otru Pasaules karu.
Ja patiks rakstīšu vēl
