Jūs noteikti est dzirdējuši, ka tikai tad, kad cilvēks ir iemīlējis un sācis cienīts sevi, arī apkārtējie to sāk darīt. Un šis teikums visādā ziņā ir attiecināms arī uz mūsu tautu. Žeļ, bet jāatzīst, ka kopš vien latviešus var iedomāties, mēs vienmēr esam bijuši kalpi, mēsli, padotie un visādi citādi noniecināmie kāda cita, it kā varenāka pārspēka priekšā. Nevar teikt, protams, ka tā ir tikai mūsu vaina, vai tikai kāda cita vaina, taču es uzskatu, ka pie visām nelaimēm tomēr daļēji vainojams ir mūsu pašapziņas trūkums. Kaut kur smadzeņu stūrītī mums visiem sēž tas, ka neesam gana labi, esam vāji, mums neizdosies, mēs nevaram, mums taču viss vienmēr trūkst un pietrūks. Varbūt ne apzināti, bet tā ir, tas mūsu tautā ir iesakņojies jau no pirmās tās pastāvēšanas dienas. Pat tagad, kad it kā esam brīvi un beidzot varam veidot paši savu tēlu, mēs turpinām visu tikai ņemt, ķert un grābt no lielākām un it kā labākām valstīm. Paskatoties globāli uz šo visu - mēs, protams, esam ļoti mazi uz apkārtējo fona, taču tieši tas ir labākais pierādījums tam, ka esam tik spēcīgi. Mēs esam maz un maziņi, taču vai mums nav pasaulslavenu sportistu, mākslinieku, mūziķu, mēs gadījumā neražojam savā valstī zāles, kuras izmanto visā pasaulē, mums nav pašiem savi, diez gan apbrīnojami, modes mākslinieki? Vai varbūt es kļūdos? Mēs neaptveram , cik liels potenciāls mūsos mīt, cik daudz mēs varētu paveikt, ko mēs varētu darīt, tikai tāpēc, ka mēs protam, spējam un gribam.
Kamēr mēs paši sevi un sev apkārtējos neatzīsim, kā gana labus esam un turpināsim skriet pakaļ citiem vai kalpot un klanīties viņu priekšā, mēs šajā pašā miskastē arī paliksim. Nauda ir sīka vienība, kā saka mans tētis - tās nekad nav bijis, nav un nebūs, bet tāpēc jau dzīve neapstājas. Tie, kas domā, dara, attīsta sevi un cīnās visu arī iegūst. Protams, sēžot mājās un raudot, ka viss ir slikti nekas nenotiks, vai arī skrienot Īrijā sēnes lasīt (Neapvainojieties, taču man par šo ir savs viedoklis, ir tāds teiciens - "Grimstošu kuģi žurkas pamet pirmās:)" tas, protams, neattiecas uz visiem, bet sava daļa taisnības tur ir), ir jāiet, jādara un jāatzīst sevi par gana labiem esam, vienalga kā priekšā tas ari nebūtu - Krievijas, ASV, Eiropas, vienalga. Mēs esam izturīga, skaista un cienījama tauta, vienīgie, kas to vēl nav pamanījuši esam mēs paši. PIrmais solis uz šo, manuprāt, ir aiziet un referendumā nobalsot PRET. Mēs esam gana labi un daudz un šī ir mūsu valsts, mūsu kultūra un mūsu valoda, gana ilgi esam runājuši krieviski piespiedu kārtā un ne jau nu tadag pašu rokām vajadzētu atkal atļaut šo nejēdzību par kuras atcelšanu cilvēki agrāk ir tik smagi cīnījušies un lējuši asinis.
