Koks skatījās man acīs. Tas pats koks, tas pats augs, kuram gāju garām ik dienas. Šo koku es pazinu, visu bērnību tajā rāpos un iztēlojos neiespējamas lietas.
Vecāki vēroja, kā es karājos koka zaros, kamēr savā mazajā prātā es jau biju apceļojis pusi zemes kā tārps un pusi debesis kā putns. Tārps pēc tam vairs nedrīkstēju būt, jo putni tos apēd, tāpēc turpināju vien izzināt debesis, pēc tam nācās vien iet atpakaļ pie vecākiem. Tagad es neesmu ne putns, ne tārps. Ja vēl kādreiz iekāptu koka zaros, es nebūtu nekas vairāk par sliņķi, bet to es vairs nevaru darīt. Ne tāpēc, ka esmu ietekmīgs cilvēks citu vidū, kuram ir jāizgaismo savs ego, bet gan tāpēc, ka koks jau bija pārraudzis manas spējas tajā uzkāpt.
Tas noraudzījās manī, gandrīz ar lapām noglaudot manu vaigu. Bija vēls rudens, palika auksts, lapas krita. No mizas spraugām izrāpās mazs zirneklis. Man nebija no tiem bail. Varēju pat nojaust, ka tas mani it kā sveicina, it kā māj ar savu astoto kāju uz šo pusi. It kā atpazīdams mani, ja vien zirnekļi tik ilgi nodzīvo. Tas, sajusdams vēsmu, ātri vien iespruka atpakaļ koka spraugās.
Tuvojās ziema, man bija auksts pat mājā. Es dzīvoju vien vecā lauku mājelē, kas atrodas pļavas vidū, šeit es drīkstu pavadīt savu brīvo laiku ārpus sapringtās sabiedrības. Šīs mājas apkārtnē ir vienīgi tas koks.
Man bija auksts. Es šķēlu tā mizā ar asāko kas man bija. Ar cirvi, zāģi vai nazi, vienalga, man vajadzēja pārdzīvot ziemu, man vajadzēja siltumu. Cik skaidas, tik arī kukaiņi bira. Pēc ilgāka laika to piebeidzu. Tas dega, tas garantēja man siltumu. Vien pelēki dūmi aizvijās. Tas dega, no tā es ņēmu siltumu. Es guvu dzīvību, bet pēc tam iejuku sabiedrībā pie pārējiem.
skarbi...